vot, klausieties
mēs te ar vienu čuvaku runājām par to, vai ir kāda jēga vairs mūsdienās no mūzikas žurnālistikas vai arī tās vairs nav
un es teicu, ka jēga ir tikai no divu veidu muzžurnālistikas: vai nu nodarboties ar futūrismu, meklēt jaunas bandas un atklāti atzīt, ka tu raksti maksimums 50 cilvēku lielai auditorijai, vai arī aizpildīt lappuses ar rihannas pakaļu, visādiem škandāliem un intrigām
es pat nezinu, kura no pieejām ir labāka

bet par otro runājot - tikai tā var saprast, piemēram, britpopa fenomenu. dvižuhas nopelns taču sadalījās apmēram tā, ka 10 % paveica govnorokeri un 90% - žurnālisti. tie bija melody maker un new musical express zelta laiki. mūzikai nebija absolūti nekādas nozīmes, da i laika tam visam īsti nebija. ja žurnāla lappusēs ir jāapliek ar pimpjiem konkurents, viens rokeris aizved otram rokerim sirdsdāmu, cits stāsta, kā ļoti mīlot džeimsu braunu un elektroniku, a vēl cits cenšas pēc iespējas vairāk līdzināties mērkaķim - tur taču nekādai mūzikai neatliek laika. da i kam tur viņa visa ir vajadzīga, bluetones ieraksta kādu govnoplati nu i dies ar viņiem, thh

britpops nav iedomājams bez preses ažiotāžas, tīrā bruto atlikumā mums nāksies konstatēt, ka tur taču nekā nav prātīga. a patiesībā visi šie smieklīgie tēli ar patosa kilogramiem un raspaļcovkām sakurināja tādu uguni, ka amerikāņiem, lai kaut cik konkurētu nācās repa leģendām vienai otru apšaut! un tā bija teicama dvižuha. otras tādas vairāk nebūs.
paskatieties, kas tad tie ir tagad par rokeriem. apskaidrotais devendra banhārts un tā ukrainiete, regīna spektora, tie taču ir bērni, kas krāsnīs jānodedzina, nevis rokeri.

un arī latvijā tas pats - lūk, aizsūtīs žilde publiski kiviču ar z-scars vai kaut kādu, bļaģ, detlefu (jobnutākais skatuves pseidonīms ever) nahuj, nu un ko, viņi arī aizies, tāpēc, ka objektīvi ir vēl idiotiskāki par vissliktāko britpopu. nav fleima. nav uguns. nav dvižuhas. pat ozols ar gustavu draudzējas. faking kauns.