A White Ribbon (2009, Mihaēls Haneke)

Var ilgi runāt par abu mūsdienu asāko Eiropas režisoru - Trīra un Hanekes krustcelēm un samērā droši nosaukt vācieša "Balto lentu" par viņa "Dogvilu", kurā Greisas un mafijas vietā nostrādā Pirmais pasaules karš. Nemaz nerunājot par vēstījuma formātu. Starp citu, lūk, ja arī melnbaltā pieeja te kaut ko arī uzsvērti izceļ, tad tikai to, ka pagājušā gadsimta sākums rurālajā zonā ne īpaši atšķiras no tumšajiem viduslaikiem turpat. Tāpat var teikt, ka ar šo filmu Haneke ir pilnībā atklājis fašisma ģenēzi savos pirmdzimtajos atomos, ja viņš ir patiešām visnežēlīgākais un cietsirdīgākais režisors pasaulē un vienīgais, no kura kino es tiešām šugājos, tad te viņš ir ļoti nežēlīgs un cietsirdīgs pats pret savu tautu. Telpa, kurā saplūst de Sikas "Children Are Watching Us" ar, piemēram, to pašu Gansela "Die Welle", tiek piepildīta ar sailenthilas ļaunuma pastāvīgiem izgarojumiem, taču vienalga - šausmu filmu Tartara bezdibenī iekritušais Trīrs ir idejiskāks, nekā Haneke. Kāpēc?

Jo Hanekem filmā par interesantajiem notikumiem pirmskara vācu ciematā visas idejas un alegorijas ir skaidras jau pirmajās desmit minūtēs, un tālāk seko tikai detaļas, detaļas, detaļas kā pavisam īsta adatu un elektrošoka terapija vienlaicīgi. Mihaēls nevēlas paspert sīko solīti līdz horroram, viņam tāpat visas drausmas notiek aiz pieklājīgu namu sienām un aizslēgtām durvīm, viņš pirmkārt ir un paliek absolūti ģeniāls manipulators, kuram filma brauc uz priekšu nevis ar asprātīgām sižeta konstrukcijām, kur no lielās mīklas tiek ik pa laikam atvērts pa fragmentam, nē, viņš uzreiz ar kāju atsper lego malā un dzen tvaika mašīnu pa emocionālas un fiziskas varmācības sliedēm. Un, šķiet, tikai viņam vienīgajam lunaparka šausmu istabā dekorācijas pa īstam atdzīvojas.Gada kino.

in 2009 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino++