The Informers (2009, Gregors Džordans)

Breta Īstona Ellisa literatūra izraisa filmmeikeros visai interesantu iespaidu - viņi uzreiz kā dobermaņi metas izlaizīt ar mēli katru kadra stūrīti, kino vienmēr ir tik maniakāli sterils, it kā katrā režisorā dzīvotu savs mazais Hovards Hjūzs. Netīri trauki te nav iedomājami. Nošķiebusies glezna pie sienas ir movetons. Atlikušo cigarešu daudzums kastītē vienmēr būs pāra skaitlis. Vienīgais, ko drīkst atļauties koplietojumā ar sniegbaltu kreklu - asinis katra fotošopa speciālista vai kolorista estētiskās jūtas apmierinošā tonī. Neskatoties uz to, ka ar perfekcionismu sirgstošā (kaut arī labā nozīmē!) filma ir pēc idejas daudz saturīgāks pasākums par "Amerikāņu psihopātu" un stāsta mums par vesela sociālā slāņa iluzoro pasauli, nevis vienu atsevišķu indivīdu, ideja pagāžas zem kaudzes ar detaļām, bez kurām nevar, bet ar kurām grūti. Pirmā pusstunda vispār lielisks citas realitātes triecienkino - daudzie varoņi nepārtraukti atrodas kaut kādā astrālā (pārsvarā guļ vai astralizējas ar vielām), uz planētu Zeme viņus spēj izsauc tikai niecīgi un nepatīkami sīkumi, teiksim, telefona zvans vai slepkavība. Diemžēl turpinājumā sākas diezgan apmuļļāta gaušanās par morāles krīzi, sižeta līnijas, lai arī cik labi nebūtu iezīmētas - to ir daudz par daudz, lai mēs par tām izņemot "mū un bē" kaut ko saprātīgu spētu pateikt vai vismaz padomāt, Mikijs Rurks, kā saka, norurkojas un aizbrauc tālēs. Zemisko instinktu dzītā pilsēta turpina dzīvot tālāk.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd. - / afigkino