džovanjoli "spartaks" ir viena no interesentākajām un savādākajām grāmatām fakķegas ziņā
nē, tur skaidrs, ka ir saliets daudz sviesta, lirikas un verdzenes izauras
taču pati fakķega

piemēram, grāmatas sākumā tiek attēlota cīņa starp diviem gladiatoru tipiem - retiāriju un mirmilonu
retiārijs ir čuvaks ar trijžuburi un tīklu (vēl bez vairoga arēnā cīnījās tikai dimaheri, kuriem bija katrā rokā pa zobenam), mirmilons - pirmais pa īstam smagais tanks (vēāk nāca provokatori)
problēma ir tur, ka pēc lanistu, organizatoru un asinskāro skatītāju morāles retiārijs ar mirmilonu nekādi nevarēja cīnīties - monumentālais mirmilons dēļ savas grebenes uz ķiveres ir ļoti viegli apgāžams ar tīklu objekts
a pačotā bij tikai vienlīdzīgas cīņas, ja nu neskaita pompeja kaujas ziloņus
šajā sakarā vēlāk parādījās sekatori - mirmilonu versijas, bet jau ar nodzītām lisām "ķiverēm", tobiš gluži kā urlām huļigāniem
sekatori ir pavisam cita opera
a mirmilonu galvenais oponents arēnā bija trāķieši
un grūti noticēt, ka džovanjoli, kas noteikti zināja par to, kas ir mirmilons (ne velti viņam grāmatā retiārijs kaujas vidū atlaiž gegus par "harons dabūs zivi"), varēja nezināt par šādu faktu, ja jau reiz viņš bija tik tālu aizracies
un tajā grāmatā ir daudz kā tāda

psto bonusā par kaut ko citu, interesantāku
a zinājāt, ka gladiatoriem vēl bija tāds mazpazīstams paveids kā "andabati"
vārdsakot tie bija jātnieki, kas cīnījās viens ar otru zirgu mugurās, bet viņu fiška bija tāda, ka slēgtā tipa ķiveres bija bez izgriezumiem actiņām
orientējušies pēc skaņām, kuras izdod zirgi