Johnny Mad Dog ( 2008, Žans-Stefans Sovērs)


Anonīmā Āfrikas valstī ūsains ģenerālis pie ugunskura formē armiju no aptuveni 13 gadus veciem melnādainiem pusaudžiem. Nakts laikā notiek iniciācija armijā, aizmirsti mammu-tēti, tagad šī ir tava vienīgā ģimene, noskandē trīs lozungus, visi piekačājas ar ultrajaudīgām sintētiskajām narkotikām, kā pēdējo atvadu salūtu ģenerālis nodod pa visiem automāta kārtu ar viltīgi pārmainītām tukšām patronām - redziet, džeki, lodes jūs neķer. Tāpēc, ka jūsu pusē ir taisnība. Uz priekšu, par brīvību un nāvi! Un neprātīgais bērnu krusta karš sākas.

Manis ilgi gaidītā un beidzot sagaidītā režisora Sovēra (kas parastajā dzīvē vispār jau ir Gaspara Noē operatora asistents, prikiņte, a?!) debijas filma ir pavisam svaigs trieciens kinojomā: no vienas puses tas ir tīrs franču neoradikālisma vilnis un Dimona "Flandrija", no otras, liekas, ka to visu ir filmējis Tonijs Skots. Katrs kadrs te dveš ar šausmas iedzenošu ekspresiju un draivu, ieroču šāvieni tricina skaļruņus, savstarpējā komunikācija tikai dzīvnieciskos izkliedzienos, ārthauss ar bojeviku paceļ filmu aiz varmācības kalngaliem; par pēdējo varu pateikt tikai to, ka "Mehāniskais apelsīns" ar savu "ultraviolence" dodas atpūsties uz neatgriešanos jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Mazgadīgais grupējums ar ārprātīgu šturmu ieņem ciematus, televīzijas ēku, tiltu un prezidenta pili - nekādu pretinieku, protams, nav (viena no klasiskajām neoradikāļu fiškām), taču tas netraucē tos nepārtraukti atrast un noslaktēt, ielas pludo no politiski neuzticamo bērnu un pensionāru asinīm. Pie tam viens no mazās armijas locekļiem staigā apkārt ar kaut kur atrastiem dekoratīviem fejas spārniem, cits ietērpies kara trofejas statusā konfiscētā līgavas kleitā, vienam pār pleciem ir pārmesta dzīva, taču samērā klusa cūka, vēl kāds ir bruņojies ar monstrozu kasešu magnetafonu, no kura skan hip-hops. Žēl, būtu tur "Prodigy", būtu pielikts pēdējais punkts.

No vienas puses skaidrs, ka Sovēram absoūta pamatfunkcija ir nevis lasīt militāras vai pacifistiskas morāles un meklēt jēgas, bet vienkārši izbliezt skatītājam visas smadzenes - man bija sajūta kā cilvēkam, kas apēdis reivā nepareizo marku ar sekojošo bedtripu: visapkārt murgi, taču bīts neapstājas un process tāpat.
Tomēr neskatoties uz visu absurditāti, paliek spēcīga pēcgarša, ka visa šī eksplozija "Manderlejas" divu nosacīto afroamerikāņu cilšu starpā, ir arī bezmaz visadekvātākā ilustrācija tam, kas notiek reālajā Āfrikā.


in 2009 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino -