es, starp citu, vakardien noskatījos ilgi gaidīto un meklēto bulgāru filmu "zift", kas ir tāds unikāls noir narratīvā (naturāli) izstāstīts sociālreālisma (60-ie gadi bulgārijā, kārtējais personības kults) storijs - tur, naturāli, visu laiku iet varoņa iekšējais monologs tipa "es skatījos debesīs, un tās man vērās pretī ar asiņainām acīm", tajā pašā laikā rāda kaut kādu kārtējo komunistisko gastronomu vai poliklīnikas pieņemšanas telpu. nu, un tas viss kopā atjaukts ar anekdotēm un stāstiem, kas varētu ļoti patikt edmundam frīdvaldam - pati pirmā ir par to, kā asenizators ielēja sievas uzšāvējam dzīvoklī pa logu trīs tonnas ar sūdiem.

es neteiktu, ka tas viss kopā harmoniski darbotos, tas ir drīzāk ārthausa eksperiments. iedomājieties vesternu ar rūdolfu plēpi galvenajā lomā. nu, jā, ņesurazna, toties, cik tas viss ir AHUJENNA SPILGTS UN UNIKĀLS KINO, ne dižs un grandiozs, bet tāds, kuru var točna skatīties kā melno kaķi, balto kaķi, reizes desmit pēc kārtas, pilnīgs masthevs

vēl apbrīnojami ir tas, ka beidzot vari pat piefiksēt un identificēties ar paaudzes iezīmēm un trendiem - visprecīzāk kino trāpa sorokina garstāstā "norma" un peļevina "dziedošo kariatīdu zālē", jo tēma abos darbos par to, kā dievlūdzēja mātīte pārošanās laikā atkož partnerim galvu - nu, tā nevar būt īpaša sagadīšanās, es tādādiem koinsidensiem ne pārāk ticu :)
plus vēl tur, piemēram, ir pāris varoņi bez vārdiem, kā Zaglis un Juvelieris, kaut kā uzreiz atpazīstu dažus vietējos scenārijus un nila saksa pieminētās tamborētās vestes, bet tas laikam jau ir nenovēršami.

bet tas viss hujņa

es, protams, šādos gadījumos, kad kāds no bijušā austrumu bloka (poļus atskaitot, jūs taču saprotat) uztaisa krutu kino, uzdodu sev jautājumu - a kāpēc kaut ko tādu neizdarījām mēs? nu, pagātne taču līdzīga, tehniski tas ir mazbudžets, tas, ka "dzifts" ir melnbalts, vēl nenozīmē, ka tur būtu kādas kinematogrāfijas virsotnes. kur ir tā atšķirība?

atšķirība ir tur, ka latvija ir TIK PELĒKA UN NEIZTEIKSMĪGA, PAT SAVĀ NESENAJĀ PAGĀTNĒ UN VĒSTURĒ, ka tur gluži vienkārši nav par ko. rakstnieks bankovskis vēl var uzrakstīt kaut kādas (labas) grāmatas, bet to, kā spilgti un akcentēti atspoguļot kādu konkrētu laika posmu vai konkrētu sociālu norisi, diskursu, subkultūru - ņi-hu-ja. pat par dzeršanu nevaram, jo tas viss ir smieklīgi uz krievu kino fona. tāpēc arī visi stārteri hujārī uzreiz par narkomāniem, taču treinspotings liepājas guļamrajonā tosmārā jums nebūs. actions trijās priedēs nebūs. ģeniālas naudas laupīšanas no bankas nebūs, ja vien bankomātu neaizvilks opel vektra ar trosi, par laukiem jāfilmē astoņminūtīgas neeksistenciālas multfilmas. slešers ar šķaidītu spirtu, tabureti, dakšiņu un apmīšanos trepjutelpā, kamēr ierodas policija.

protams, vienmēr var nofilmēt labu mīlasstāstu trijās istabās, bet komunalku laiks arī sāk beigties.