confessions of whatever mind
vēl vienu storiju par sevi gribēju izstāstīt

kad man bija kaut kur 13 gadi, mēs ar klasesbiedru un divriteņiem bieži vien devāmies uz tuvāko purvudīķi makšķerēt karūsas
tur bieži vien arī plunčājās pīles ar pīlēniem
nu un mums bija līdzi daudz maizes, lai iebarotu karūsas, un mēs reizēm pametām pīlēm maizi, ko iegrauzt, nu un viņas jau tur starā
taču tad mēs vienā pēcpusdienā izdomājām, ka davai iemetam ļesku, bet uz āķa uzliekam samērcētu maizes bumbiņu, nu un noķersim kādu pīli, viņas jau dumjas un uzķersies
ko ar šo pīli iesākt mēs nezinājām, tāpēc, ka idioti, bet nu iemetam makšķeri ar šadu bumbiņu - un viens pīlēns pēkšķēdams tiešām aprij, un āķis knābī un mēs viņu atvelkam, un putns rokā
un pēkšņi pīlēnu mamma, pirms tam aiztriecot pārējos krietnu gabalu tālāk, atpeld trīs metrus drošā attālumā un sāk uz mums ķērkt un drausmīgi pārdzīvo, pīlēns spirinas, grib tikt brīvībā

mēs, protams, viņu atbrīvojām no āķa un palaidām atpakaļ, bet kāda tad mums bija jobanā kauna sajūta, šausmīga par to, ko mēs izdarījām
es vēl tagad domāju, kāds tas ir ārprātīgs un nožēlojams kauns, kad tev ir gadi 13, un tu nesaproti, kas ir labi un kas slikti