Movement Of Jah People In VW Golf., part 2
Projekta nosaukums: "Movement Of Jah People In VW Golf"
Sadaļa: script

Episode 1: Pievakare uz Rīgas - Jūrmalas šosejas. Kamera slīd pa ceļu kaut kur rajonā aiz lidostas pagriezienu, kamēr apstājas poie reklāmas plakāta, kurš acīmredzami reklamē kādu radiostaciju. Uz tā ar lieliem burtiem rakstīts 106,7 FM, savukārt virs frekvences attēlota pāri strauta čāpojoša zoslēnu ierinda. Apakšējajā daļā tikmēr izvietojies slogans: "Rhythm & Goose". Virs zoslēniem pacēlusies lidojumā prāva zoss ar mazītiņu cilvēciņu augšā, kas ir izstiepis roku pret gaismu. Taču kamerai piebraucot tuvāk mēs redzam, ka tas nav Nils Holgersons, bet gan Harijs Poters (cauri lielajai zosij ir izvērta slota) - viņš traucas pēc mirdzošas lodes, kura kļūst aizvien lielāka un lielāka, uz izaug apmēros, kamēr pārvēršas mirdzošā šosejā.

Episode 2: Ir jau satumsis un mirdzošā šoseja lido vēja spārnu ātrumā. Uz tās STĀV (kamēr ceļš KUSTAS atpakaļgaitā) melns "Volkswagen Golf", divreiz lielāks par parasto modeli. Nākamajā šotā skatītājs pamana, ka auto nav logu tīrītāju un durvju. Iekrampējies stūrē uz ceļu skatās Harijs Poters. Pēc iepriekšējā lidojuma vējš ir pieplacinājis viņa matus un norāvis brilles. Tikai šajā mirklī tiek apjausts, ka pie stūres patiesībā atrodas Alberts (mazais Albertiņš - lipa sākumā viņš ir mierīgs un koncentrēts, bet uz beigām sāk iegūt galvenā ļaundara no "Lost Highway" vaibstus - sejas āda it kā savelkas). Mašīna trakā ātrumā stāv uz vietas, kamēr garām paskrien elektrostacija un tā tuvojas ābeļdārzam. Šķiet, esam jau Pūrē, taču ceļarādītāju nav. VW Golf tuvojas sarežģītam krustojumam, kurā speciāli ir uzstādīti vairāki luksofori, bet tuvojošās negaisa brāzmas nēsā pa ielu avīžu driskas un "Statoil" celofāna maisiņus.

Episode 3: Kamera tuvojas vienam no luksoforiem. Par situācijas dinamiskumu liecina ātrums ar kādu gaismas pārslēdzas luksoforā - tas notiek bezmaz ar trīs sekunžu intervālu. Pēkšņi gaismas plūsma no sarkanās luksofora lampas krīt uz izbrīnītu cilvēka seju. Viņa galvā ir nedaudz nosmulēta beisbola cepurīte ar uzrakstu "Mustuamae Symposium 1981", bet rokā atrodas striķītis. Acīmredzot, pie šī striķīša pastaigā tiek vests suns, taču klipa laikā mēs suni tā arī neieraugam. Toties viņa saimniekā skatītājs bez grūtībām atpazīst A. Kukuvasu. Varoņa izbrīnītā sejas izteiksme atplaukst izpratnē - viņš pasmaida un caur beisbolenes aizmugurējo atvērumu izspraucas nerātnas matu cirtas. Gaismu no lusoforiem nomaina apžilbinoši apžilbinošā sudrabaini baltā plūsma, un kamera pavēršas pret šoseju. A.Kukuvass ar vienu kāju uzkāpj uz tās, bet tikai tad novērtē, ka ceļš kustas atpakaļgaitā vājprātīgā ātrumā. Nākamais šots: Alberta seja ar aizvērtām acīm. Šķiet viņs kaut ko sapņo pie sevis. Viņa mašīna aizvien nosacīti stāv uz vietas.

Episode 4: Interlūdija (muzikālajā daļā iekrīt uz pieklusinātu Esmarha glāžu solo). Tas pats krustojums, tikai luksofori ir izzuduši, bet vējš aizvien pieņemas spēkā. Tumsā saskatāmas neskaidras cilvēku figūras, kas līkņā gar ceļa malu. Viņi tur pa pāriem rokā lentes, viens no tiem zīmē kaut ko uz asfalta. Tālāk kamera  pievēršas jau ābeļdārzam. Tam cauri iet paveca sieviete ar spaini vienā rokā un kaut ko neskaidri saņurcītu otrā. Auditorijai uzreiz kļūst skaidrs, ka tur māte uz aku nes A.Kukuvasa cepurīti "Mustamae Symposium 1981", un nav arī grūti iedomāties, kas šeit ir norisinājies pirms dažām minūtēm. Esmarha glāžu liriskajā skanējumā ielaužas radiotrokšņi, mēs šoreiz redzam Alberta seju jau ar plaši atvērtām acīm. Viņs negaidīti pagriež galvu atpakaļ - beidzot kamera pirmoreiz parāda aizmugurējo sēdekli. Uz tā, ģērbies perfektā žaketē, ir iekārtojies Sergejs Jolkins, kurš klusēdams viegli pamāj Albertam ar galvu. Šajā pašā kadrā uzmanību piesaista arī skats caur aizmugurējo stiklu aiz Jolkina galvas redzamie luksofori, kas seko automašīnai. Caur radiotrokšņiem izlaužas atsevišķas frāzes, bet vissaprotamākā no tām ir: "does really fire walks with me?!".

Episode 5: Pēdējās klipa 30 sekundes: ceļš sāk lēnām zaudēt savu ātrumu, var jau redzēt priedes un austošu gaismu kaut kur tālumā. Nojaušas saullēkts, taču tas ir savdabīgi zilganā krāsā. Kamera seko mašīnai aiz muguras, līdz parādas priekšā kāpas, tad jūra, viļņu nav. Šeit daudz ko izsaka skaņu gamma: jūra ir gaišzila, debesis pašas ir cianīda zilas, bet "saullēkta josla" ir vēl tumšākā zilā tonī par abiem iepriekšējiem, pie tam šī josla ik pa laikam it kā noraustas. Šķiet, ka ceļš ir apstājies pavisam, bet tas ir tikai pirmais iespaids - patiesībā izskanot dziesmai, automašīna lēnām ieslīd jūrā. Video beigas.