viss sākas no anekdotēm

lūk, vakardien vakarā ap pusnakti (dies, kā man patīk, kad es rakstu šo, pārdomājot katru vārdu) es iegāju vietējā krodziņā ar nolūku baudīt kokteili "asiņainā mērija". krodziņš bija tukšs, tikai es un bārmenis marks, kad tur ienāca nu ļoti apburoša krievu meitene, skaista un patiesa kā Alauksta ezers, ar ziliem nolakotiem nagiem un ienākumiem daudztūkstoš lati mēnesī, nolādēts, kas man stundu pēc tam ausī skaidroja, kāds gan Kastaņeda ir kruts rakstnieks, viņa ir izlasījusi septiņas grāmatas, tagad lasot astoto.

viņa runā klusi(man riebjas skaļi aurojoši cilvēki), viņā ir kaut kas tāds, kad tev sāk likties, varbūt nomirt pēc trīsdemit gadiem kopā ar viņu palermo pludmalē, jo visi fundamentālie jautājumi ir atrisināti, palicis ir tikai stjobs un mīlestība, un tu sāc domāt, ka marks tomēr ir neērti iekārtojis tualeti, kurā varētu nostiprināt draudzīgās attiecības, bet nu tas īpaši nav vajadzīgs, es to lasu viņas acīs un savā galvā

tad es izdzēru pēdējo kokteili "asiņainā mērija", atnācu mājās, apgūlos blakus jaukākajai meitenei pasaulē, un domāju par iespējām, kuras piedāvā dzīve