klau
vot, teiksim, emīlija vatsone ir viena no manām mīļākajām aktrisēm. viņa vispār izskatās tā, ka vatsoni redzot ekrānā, skatītājam uzreiz rodas vēlme viņu apskaut un pažēlot. pat tad, kad viņa pasmaida, rodas iespaids, ka tiek varonīgi slēptas kaut kādas milzīgas un brismīegas bēdas, viņa ir tāda jauka un neaizsargāta nabadzīte, kur apakšā nu nekādā gadījumā nekāds tanks nevar slēpties. un režisoriem tieši tas arī ir vajadzīgs!

lūk, filmā, "equilibrium" emīliju nodedzina naturāli krāsnī. nevis vienkārši nodedzina, tur kaut kādas desmit minūtes viss notiek, beils vēl tur skrien glābt, tūlīt izglābs, ah, nē, vsjo, uguņi , liesmas, krematorija!
ko filmā "breaking the waves" ar viņu dara larss fon trīrs, labāk es neaprakstīšu. tur man liekas ir kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par pašizvarošanu ar novirzēm.
filmā "luzhins defence" viņa mocas ar šizofrēnisku vīru-šahistu, kas beigās izdara pašnāvību, izlecot pa logu. var tikai minēt vai labāks variants ir šis, vai arī tas, kur vienā citā filmā 120 kilogramīgais vīrs viņu nepārtraukti dauza.

es lasīju kaut kur, variety laikam, ka alehandro injaritu piemīt viskretīniskākā īpašība, kāda vien var piemist kinorežisoram - viņš neliksies mierā, kamēr nebūs ekrānā nošāvis bērnu. tad man galvā ienāk jautājums, vai šāda emīlijis ekspluatācija nav principā tas pats, tikai tāds morāli leģitīmāks variants?