Pamatīgs ugārs. Viena no spēcīgākajām filmām par karu visā kinovēsturē. Mēs jau sen zinājām, ka pasaulē labākā režisore-sieviete Katrīna B ir gatavota no dzelzs, un pēc "K-19: Widovermaker" bija ari saprotams, ko no viņas aptuveni gaidīt, taču "The Hurt Locker" pārsteidz ar savu metodisko precizitāti, maksimālo pietuvinātību realitātei, nevienas liriskas atkāpes nepieļaušanu - kino par sapieru trio (ceturtais dalībnieks gaja pīrsa personā jau piektajā minūtē spektakulāri atstāj par sevi patīkamas atmiņas uz zemes guļošas ķiveres formātā) ir kino uz taimera. Visinteresantākais, ka te Bigelova vispār atmet jebkādu morāli neizdarot nevienu apkopojošu slēdzienu, ka tur "karš ir elle", "iebrucēji ir ļaunie naftas kārotāji", "arābi ir teroristi", nē. Viņa perfekti safokusējas uz vienu konkrētu vietu un uz vienu konkrētu laika un telpas krustpunktu, par to ka apkārt braukā tanki un lido lidmašīnas - mēs no tā neko vispār neredzam. Atceros, Dovlatovs vienreiz savā grāmatā ieņirdza par vietējās rotas militāro dzeju, kur bija apmnēr tā: "es biju smalka stīga grandiozā kara orķestrī" - vo, tieši tas ir par "Hurt Locker", pie tam parters ir pilns ar ziņkārīgajiem. Lai visprecīzāk aprakstītu to, kas notiek filmā, minēšu piemēru - lūk, centrāltirgus vidū ir ielikts spridzeklis, un sapieris dodas to atmīnēt. A apkārt viss turpinas pa vecam, nu tikai cilvēki apiet vietu ar līkumu, lai neaizķer, visapkārt tirgo pīrādziņus un DVD ar porno, interesenti vēro - uzies gaisā kroplis vai nē, kurš izvelk mobilo telefonu, lai pafilmētu, bērni skraida apkārt... Vārdsakot, tas viss ir ļoti spēcīgi.

Tiesa, ir vairāki momenti, kuru dēļ skatīties Bigelovas filmu nepavisam nav vienkārši.

Piemēram tas, ka kino tomēr ir pēc definīcijas jārāda nevis patiesība, bet tās imitācija. Pie tam imitācija aug uz stereotipiem, un tieši kara kino žanrā tie ir vispār diezgan strikti. Nu, labi te nav pārgudro iekšējo vienības dialogu, kas ir labi pazīstami no "Čapajeva' līdz "Trauslajai sārtajai līnijai". Nav kaut kādu klasisko rakursu. Galvenais, nav pat tādu elementāru lietu, kā, teiksim, Īstas Vīriešu Draudzības, tur cilvēki iet uz karu, lūk, tieši tāpat kā uz darbu ofisā. Šāda disonanse ir pārsteidzoša. Otrkārt, pats kino sirgst ar to, ka tajā nav un šādos apstākļos arī nevar būt nekādas kopējās dramaturģijas. Jūs taču esat redzējuši filmas, kurās viena saspringta epizode tiek atvēlētā sarkanā vai zilā vada pārgriešanai? Tad, lūk - te šos vadus griež divas stundas no vietas. Griež arī tad, kad tos negriež. Vienīgais atelpas brīdis ir tad, kad varoņi piedzeras līdz nāvei, lai nesajuktu prātā, un arī tad ir tā strjomna ap sirdi. Un morāles, lūk, šeit visam nekādas nav, tas ir tāds ilustratīvs kino par to, kā seržantam Viljamam Džeimsam karš kļuva par adrenalīna avotu un tīru narkotiku, bez kuras viņš vairāk nespēja dzīvot tālāk. 

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / napalms+ / afigkino   

Kādā Beirūtas frizētavā strādā četras glītas frizierītes: vienu no tām ģimene grib ļoti izdot pie vīra, un viņa pati absolūti nav pretī, taču kaut ko līdz kāzām ir jāiesāk ar nevainības atjaunošanu; otra dodas uz randiņiem automašīnā dažādās nomaļās vietās ar precētu mīļāko, kurš nevar izšķirties no savas sievas, tādēļ viņa ir apsēsta no ziņkāres, ar kādām gan važām sieva mīļāko notur; trešā ir bijusī kinoaktrise, kura mēģina vēlreiz lauzt ceļu kinokarjerā nevis caur gultu, bet ar šaušalīga meikapa un metafizisku frizūru palīdzību; visbeidzot ceturtajai jau labu laiku mēģina sist kanti vietējais preču piegādātājs, taču tas nav prāta darbs, jo viņai ir platonisks romāns ar vienu no frizētavas apmeklētājām. Ļoti simpātiska romantiskā komēdija (uzsvars uz vārdu "romantiskā") ir daudz drīzāk "Sievietes" nekā "Sekss un lielpilsēta", un necenšas izlikties par kaut ko vairāk, nekā tā patiesībā ir, tāpēc arī ļoti paķer uz savu vienkāršību. Ne bez talanta dzirksts, utt. Meitenēm varētu ļoti patikt, protams.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd. / afigkino   

Gandrīz trīs stundu ilga histērisku klišeju un šablonu parāde, kurā oficiāli dalību ņēmuši četri scenāristi, lai arī šķiet, ka to ir bijis uzskatāmi vairāk - ir pat ievērojami jūtamas apkopējas Dženiferas ik pa laikam ar sarkano marķieri scenārijā iestarpinātās rindiņas ("un te viņi bučojas!"). Pat vienīgais kaut cik neordinārais varonis, aborigēnu šamanis, kas nepārtraukti cirkulē ap rančo, ieņem visnegaidītākās pozas un finālā aiziet pretī horizontam demonstrējot skatītājam ekrānā divas plikas pakaļas puslodes, šķiet, pēdējo gadu laikā ir redzēts ekrānā kaut kur reizes piecdesmit. Savukārt, vienīgais neordinārais moments "Austrālijā", kad vietējais puika ar kašpirovska skatiena un melodijas palīdzību apstādina pusotru tūkstoti bezdibenī skrienošu vēršu baru, ir ohoho, taču patiesībā vēl reālāka klīnika par visu pārējo. Ak, nē, atcerējos - rekordu te mums uzstāda japāņu aviācija, kas uzbrūkot Austrālijai par pirmo mērķi izvēlas mikroskopisku salu okeāna vidū, uz kuras mitinas viens misionārs un trīsdesmit pirmsskolas vecuma bērni. Episks triecienuzbrukums, salu nomētā ar bumbām, pēc tam visu noslauka ar ložmetējiem un beigās vēl izsēdina desantu, skatītāji raud, bļe, zvēri un necilvēki!

Filma savā superciniskajā vulgaritātē un domāšanas identiskumā ar jau manis minēto bezdibenī skrienošo vēršu baru iegūst pat zināmu šarmu, respektīvi, to ir iespējams skatīties. No scenāristu diskotēkas te vēl ir jāpiezīmē kaut kāda fantastiska repetivitāte. Par nepārtraukto bučošanos es jau minēju (mēs jau sapratām, sapratām nu, nodrāžieties taču un rādiet, kas tālāk!) , taču viss pārējais ir kaut kāds arī tāds pats - galvenais sliktais tikai bubina zem deguna "pārdod zemi, pārdod zemi, pārdod zemi", puika reizes piecpadsmit saka "mis Boss, es tevi saukšu ar dziesmu" - ja nu gadījumā kāds kaut ko palaida garām?! - brīžos, kad Lurmenam un Ko vairs nav ko teikt, viņi ierubī dziesmu "Somewhere Over The Rainbow", klausieties, tas taču vairs nav pat vulgāri, ne, un uz apkopēju Dženiferu arī nenorakstīsi?! Starp citu, "Austrālija" kā filma ir ļoti tuva latviešu mentalitātei , te visas problēmas mēdz atrisināt ar Dziesmas palīdzību, tāpēc mūsējie arī tā pinkšķ kinoteātros, jo, redz, ka var, nu var taču patiesībā!

Nu, un, protams, daži vārdi par galvenajiem varoņiem un to raksturiem. Kidmena vispār netransformējas - kā bija cimperlīga no JūKei atbraukusi madāmīte, tā arī ir. Viņu mežonīgajā Austrālijas pastorālajā dzīvē nekas arī nešokē, nu būtu Hjū kādu čūsku par prieku visiem apēdis, a nē, visiem pofig. Pats Džekmens transformējas divreiz, un tas ir vispār brīnišķīgi. Pirmkārt, šis lopu pārdzinējs pēkšņi ierodas kā poručiks Rževskis pie Natašas Rostovas ballē glaunā uzvalkā, bez bārdas (naturāli, Pelnrušķītes stāsts!) un sāk dejot fokstrotu, skats, pēc kura nekavējoties gribas iedzert kaut ko stiprāku. Vietējais gaļas karalis to redzot, starp citu, tā arī dara, triecot rīklē vienu alu "Sātans" pēc otra un histēriski smejoties. Tiesa, nākamajā dienā zābaki un bārda tiek uzvilkti atpakaļ.

Taču otra transformācija, kas jums rādīsies sapņos, ir šāda. Tātad Nikola ar Hjū laimīgi un priecīgi dzīvo savā rančo, mazais puika skraida apkārt, visapkārt zied puķes, čivina tas, kam jāčivina, strādā vietējā artēziskā aka, peredaizs. Kādu rītu Džekmens pēkšņi uzraušas zirga mugurā un saka mīļotajai sievietei: "Labrīt, es te izmetīšu līkumiņu. Tā, uz pusgadu". Nikolai mazliet acis izspiežas no šādas pasaules un dabas dažādības, a Hjū paņem nēģeri un tiešām aizjāj kaut kur uz Austrālijas vidieni. Pēc nedēļas nēģeris saka Hjū: "Man, vot šķiet, tu bēdz no sevis.". Hjū padomā, nosaka "a huļe", un abi dipina atpakaļ uz rančo.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / australporno / apm.ņurd. / afigkino

Vispār uzreiz pateikšu, ka esmu diezgan vīlies "Frostā pret Niksonu", "Recount" bija noteikti labāka filma. Problēma te ir pārspīlētajā dramatismā, un ir grūti skatīties it kā vēsturiski ticamu kino, kurā faktiski visa dramaturģija izskatās tik ļoti sadomāta, ka sāk strādāt pret tevi. Filmas atslēgas momentam, kad Niksons vēlā piektdienas vakarā zvana pa telefonu Frostam uz viesnīcas istabu un tam sekojošajam Šekspīru kaislību cienīgajam monologam, ticamības procents ir nulle. Beikona varoņa republikāniskais fanātisms un līdera pielūgsme arī tomēr ir pārspēlēta, nu, viņš pēc fašista kaut kāda taču izskatās. Frosta pēkšņajai nākšanai pie prāta pirms izšķirošās ceturtās intervijas visa šī motivācija arī ir sadomāta, daudz ticamāk būtu, ja viņš piepūlētu savu pakaļu kaut ko darīt lietas labā finansiālu apsvērumu dēļ. A to, divu cēlu plastmasas bruņinieku cīņa. Tas nebūt nenozīmē, ka "Frosts pret Niksonu" būtu kaut kādā ziņā slikts kino, nē, labs un ar saviem knifiem. Man, piemēr, visvairāk patika Niksona reakcija tajos brīžos, kad kāds apkārtnē pieminēja naudu. Kā saka pie mums cibā - "kur ir nauda? man vaig naudu" (c)

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd.- / afigkino   

sou, kā mums sastāv ar oskariem onlainā?
pagaidām esmu atradis tikai kaut ko šādu

http://alzh.livejournal.com/113006.html te ir reaļņiks it kā

labi dodu savu prognozi un ustanovku par tiem, kas šonakt saņems statuetes

filma - slumdog millionaire
režisors - denijs boils
labākais vecis numur viens - mikijs rurks
labākais vecis numur divi - hīts ledžers
labākā dāma numur viens - keita vinsleta
labākā dāma numur divi - pēnelope krūza
oriģinālscenārijs - makdonahs par "in bruges"
adaptētais scenārijs - bofojs par "slumdog millionaire"
operators - vollijs fisters par "dark knight"
montāža - "slumdog millionaire"
viss ārts - "bendžaminam batonam"
multene - "wall-e"

jura tilta ieraksts atgādināja:

drausmīgi agrā jaunībā, kad man bija pati pirmā grupa, viena festa aizkulisēs dzirdēju leģendāri memētisku dialogu:
- mēs spēlējam trešie!
- a mēs spēlējam death!

liverpool - manchester city 0-1
75.minūte

nu ko, tūlīt, šķiet, arī būs skaidrs premjerlīgas čempions, fakinais mačester united

ops, 1-1, vēl 8 minūtes

nu, karoče, mu čempions. a žēl. kaut arī pohuj.

tikmēr krievu filmu saitos nezkāpēc valda pārliecība, ka uzvarēs bendžamins batons
tas būs pizģec nereālākais, ja tā notiks, tas būs daudz sliktāk, nekā ar skorcēzi

un vēl tikmēr te par the hurt locker raksta to pašu, ko es šorīt, dažreiz pat ar tiem pašiem vārdiem:

"Кэтрин Бигелоу известна тем, что снимает настоящее мужское кино. У этой женщины определенно переизбыток тестостерона в крови. Сложно поверить, что кино со столь сильной концентрацией мужиков на единицу экранного времени может снять представитель слабого пола. Причем не просто снять, а чтобы зритель ногти изгрызал во время просмотра, чтобы пот прошибал от напряжения, а глаз при этом получал эстетическое удовольствие от красивой картинки. Если учесть что, Сэм Мендес, снимая свою "красоту по-армейски", имел в распоряжении чуть ли ни в шесть раз больше зеленых, чем было потрачено на Повелителя бури, остается только подивиться тому, как Бигелоу удалось создать столь сильное кино, ни желающее уступать Морпехам ни по визуальной, ни по содержательной части.

В центре повествования три оперативника отряда "Браво", выполняющие работу по обезвреживанию бомб. Чужая страна, палящее солнце, непрерывный риск умереть, если не от взрыва, то от пули снайпера. Здесь возможен единственный способ существования - не думать ни о чем, кроме работы, полюбить ее сильнее жизни, концентрировать все физические и эмоциональные силы на выполнении задачи. У такого подхода лишь один серьезный недостаток. Война становится частью тебя, смешивается с кровью, проникает в сознание. Старший сержант Уиллиам Джеймс (Джереми Реннер) принял эти правила игры. Сочетая в себе высочайший профессионализм, сниксавший ему славу непревзойденного мастера по разминированию, взрывной характер и обостренное чувство справедливости, Джеймс становится идеальным солдатом на этой никому не нужной войне. Война для него не только призвание, но и сильнейший наркотик, раз за разом заставляющий искать и находить источники адреналина."
no šejienes
viss tā

es, vot, teicu, ka man ir ļoti interesanti, ko jūs domājat par šo filmu

vēl vienu storiju par sevi gribēju izstāstīt

kad man bija kaut kur 13 gadi, mēs ar klasesbiedru un divriteņiem bieži vien devāmies uz tuvāko purvudīķi makšķerēt karūsas
tur bieži vien arī plunčājās pīles ar pīlēniem
nu un mums bija līdzi daudz maizes, lai iebarotu karūsas, un mēs reizēm pametām pīlēm maizi, ko iegrauzt, nu un viņas jau tur starā
taču tad mēs vienā pēcpusdienā izdomājām, ka davai iemetam ļesku, bet uz āķa uzliekam samērcētu maizes bumbiņu, nu un noķersim kādu pīli, viņas jau dumjas un uzķersies
ko ar šo pīli iesākt mēs nezinājām, tāpēc, ka idioti, bet nu iemetam makšķeri ar šadu bumbiņu - un viens pīlēns pēkšķēdams tiešām aprij, un āķis knābī un mēs viņu atvelkam, un putns rokā
un pēkšņi pīlēnu mamma, pirms tam aiztriecot pārējos krietnu gabalu tālāk, atpeld trīs metrus drošā attālumā un sāk uz mums ķērkt un drausmīgi pārdzīvo, pīlēns spirinas, grib tikt brīvībā

mēs, protams, viņu atbrīvojām no āķa un palaidām atpakaļ, bet kāda tad mums bija jobanā kauna sajūta, šausmīga par to, ko mēs izdarījām
es vēl tagad domāju, kāds tas ir ārprātīgs un nožēlojams kauns, kad tev ir gadi 13, un tu nesaproti, kas ir labi un kas slikti

tas ir no džona vū filmas, bet tur pavisam citā sakarā

tomēr
kā jūs domājat, šādos dueļos, kāpēc čuvaks dzeltenajā kreklā neizšauj?
baidas, ka KUSTĪBU VARĒS DZIRDĒT SEKUNDES DESMITDAĻĀ, JO DŽEKAM PA KREISI TĀPAT KĀ VIŅAM IR SAAISINĀJUŠĀS IZJŪTAS?