The Hurt Locker (2008, Katrīna Bigelova)

Pamatīgs ugārs. Viena no spēcīgākajām filmām par karu visā kinovēsturē. Mēs jau sen zinājām, ka pasaulē labākā režisore-sieviete Katrīna B ir gatavota no dzelzs, un pēc "K-19: Widovermaker" bija ari saprotams, ko no viņas aptuveni gaidīt, taču "The Hurt Locker" pārsteidz ar savu metodisko precizitāti, maksimālo pietuvinātību realitātei, nevienas liriskas atkāpes nepieļaušanu - kino par sapieru trio (ceturtais dalībnieks gaja pīrsa personā jau piektajā minūtē spektakulāri atstāj par sevi patīkamas atmiņas uz zemes guļošas ķiveres formātā) ir kino uz taimera. Visinteresantākais, ka te Bigelova vispār atmet jebkādu morāli neizdarot nevienu apkopojošu slēdzienu, ka tur "karš ir elle", "iebrucēji ir ļaunie naftas kārotāji", "arābi ir teroristi", nē. Viņa perfekti safokusējas uz vienu konkrētu vietu un uz vienu konkrētu laika un telpas krustpunktu, par to ka apkārt braukā tanki un lido lidmašīnas - mēs no tā neko vispār neredzam. Atceros, Dovlatovs vienreiz savā grāmatā ieņirdza par vietējās rotas militāro dzeju, kur bija apmnēr tā: "es biju smalka stīga grandiozā kara orķestrī" - vo, tieši tas ir par "Hurt Locker", pie tam parters ir pilns ar ziņkārīgajiem. Lai visprecīzāk aprakstītu to, kas notiek filmā, minēšu piemēru - lūk, centrāltirgus vidū ir ielikts spridzeklis, un sapieris dodas to atmīnēt. A apkārt viss turpinas pa vecam, nu tikai cilvēki apiet vietu ar līkumu, lai neaizķer, visapkārt tirgo pīrādziņus un DVD ar porno, interesenti vēro - uzies gaisā kroplis vai nē, kurš izvelk mobilo telefonu, lai pafilmētu, bērni skraida apkārt... Vārdsakot, tas viss ir ļoti spēcīgi.

Tiesa, ir vairāki momenti, kuru dēļ skatīties Bigelovas filmu nepavisam nav vienkārši.

Piemēram tas, ka kino tomēr ir pēc definīcijas jārāda nevis patiesība, bet tās imitācija. Pie tam imitācija aug uz stereotipiem, un tieši kara kino žanrā tie ir vispār diezgan strikti. Nu, labi te nav pārgudro iekšējo vienības dialogu, kas ir labi pazīstami no "Čapajeva' līdz "Trauslajai sārtajai līnijai". Nav kaut kādu klasisko rakursu. Galvenais, nav pat tādu elementāru lietu, kā, teiksim, Īstas Vīriešu Draudzības, tur cilvēki iet uz karu, lūk, tieši tāpat kā uz darbu ofisā. Šāda disonanse ir pārsteidzoša. Otrkārt, pats kino sirgst ar to, ka tajā nav un šādos apstākļos arī nevar būt nekādas kopējās dramaturģijas. Jūs taču esat redzējuši filmas, kurās viena saspringta epizode tiek atvēlētā sarkanā vai zilā vada pārgriešanai? Tad, lūk - te šos vadus griež divas stundas no vietas. Griež arī tad, kad tos negriež. Vienīgais atelpas brīdis ir tad, kad varoņi piedzeras līdz nāvei, lai nesajuktu prātā, un arī tad ir tā strjomna ap sirdi. Un morāles, lūk, šeit visam nekādas nav, tas ir tāds ilustratīvs kino par to, kā seržantam Viljamam Džeimsam karš kļuva par adrenalīna avotu un tīru narkotiku, bez kuras viņš vairāk nespēja dzīvot tālāk. 

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / napalms+ / afigkino