suka kondensators...ē...es ne par to gribēju

es par to, ka jau trīs reizes esmu gājis ciemos pie rasbainieka, katru reizi nesis cienastā trīs plombīrus un katru reizi viņas nav bijis mājās, kā rezultātā plombīrus cēli esmu aprijis pats. tātad deviņus. ja es atmetīšu pakavus dēļ pārlieku liela E351 uztura bagātinātāja amaunta organismā, lūdzu manā nāvē vainot rasbainieku, jo tas ir sātanisms. nākamreiz nākšu ar šņabja pudeli. ja kas, atkal būs vainīgs rasbainieks.

līgosvētki sabraukuši
rakstītām kamanām
dzimtā valodā
raud visi ļaudis

man visu laiku kaut kur gribas braukt un kaut ko ārdīties, kaut kāds nemiers tirda, varbūt aiziet uz kino vai kurieni vēl.

ā, vot, izlasīju Filipa Dika māsterpīsu "Simulacra" (šīs autors man kā zināms aizvieto sintētiskās narkotikas).

nujā, viss po ģelu, elektroniskie politiķi (jā, no turienes arī "Generation P" viss ir nofigačīts), dažas laika mašīnas, 2040.gadā valdība noslēdz līgumu ar reihsmaršalu un populāru Pirmā pasaules kara lidotāju Hermani Gēringu, bet beigās aizmirst, par ko bija līgums un Gēringu nošauj, Kalifornija nonākusi neandertāliešu un kromanjoniešu varā...following me? tipisks Filips Diks.

bet tur ir pāris lappuses, kas ir tik izcilas, ka es nevarēju tās palasīt, jo man no smiekliem bija totāli aizmiglojies skatiens un es rēcu pilnā balsī. vārdsakot, viens no galvenajiem grāmatas varoņiem ir pianists-telekinētiķis, kas virtuozi spēlē klavieres nepieskaroties taustiņiem. pie tam viņš sirgst ar tādām mānijām un psihozēm, ka medicīnas enciklopēdijas klusiņām stūrītī sūkā belomoru, neievelkot plaušās. teiksim, uz viņu ļoti produktīvi iedarbojas reklāma - pēc dezoderanta slavināšanas viņam rodas pārliecība, ka viņš nenormāli smird un ka smirdoņa pat nododas pa telefona vadiem. "Jums šķiet, ka pārējie cilvēki jūs neievēro? Uzvelciet..." - protams, acumirklīga pārliecība, ka viņš ir neredzams un attiecīgi sāk arī uzvesties, utt.

taču īstais moments pienāk brīdī, kad pianists saprot, ka telekinēze - tas nav tikai klavieres klimpināt, var taču viskautko vēl darīt, piemēram pārvietot cilvēku no 28.stāva sešus metrus zem zemes, jā vertikālā stāvoklī. un tā viņš tur progresē ar savu psaiho, kad iestājas storija kulminācija un telpā ieļepato galvenais sliktais ar pistoli rokā, kurš taisās nošaut galveno labo, a tur tieši pianists progresē tēmā "es esmu tu, un tu esi es". to viņš saka galdam. kā rezultātā galds ielido pianista organismā, bet galda vietā nonāk viņa iekšas. sliktais drusku ahujevajet, pianists paskatās uz viņu un hrjasj! - pistole pēkšņi arī atrodas pianista organismā, toties galvenais sliktais tur rokās viņa plaušu. apolitiskais telekinētiķis cenšas labot situāciju, taču neizdodas. "es jums atslēdzu kaut kādu svarīgu orgānu". sliktais nobāl. "oi, fak, es jums atslēdzu vēl vienu. sorrī". vārdsakot, atrisinājums karalisks vienkārši.

Pirmā grupa, kuru uzliku pēc nedēļas bez rociņa, sure, bija The Keys
Viena no mīļākajām šīs dekādes grupām un īsta vasaras mūzika
The Keys - Strength Of Strings

speciāli trz - kā tiek uzlauzti LJ akaunti (tas par Egīlu sakarā, ja atceries). lūk, ko raksta cilvēki:

"Технология стандартная. На мыло засылается "троян", с помощью которого взломщик получает пароль от ящика. После этого с помощью элементарных манипуляций вскрывается ЖЖ, где убивается вся френд-лента и стираются все посты."

pēdējais LJ superhīts
protams, ka es lietoju relaksācijai tikai odekolonu un antifrīzu!
balsojam, balsojam par prieku BīBīSī

līdz Godmanim ir aizgājusi informācija, ka pie mako tomēr tiks svinēti Līgosvētki! (šutka)
tie policisti streiko Seulā