vēl no labākā šogad noteikti jāmin "Cuckoo With Clock"

( ... )

( ... )

izdomāju, ka ziemassvētku pasakas vietā labāk izstāstīšu jums storiju par kaķeni Mīci, to man pašam pirms dažām dienām izstāstīja māmuķis. stāsts ir reāls, visu varoņu vārdi ir īsti, tādēļ
99% no tiem labāk pat nepieminēt, iztiksim ar vienu.

tātad, kaķis Mīce no sākuma nemaz nebija nekāds kaķis Mīce. tā bija vientuļa, pa ielām klaiņojoša bezvārda kaķene, kura pēkšņi sev atrada piestātni - tepiķu tīrītavu. grūti pateikt, kādēļ kaķis
izdomāja sev šādu mājasvietu, jo tur nu nekā nav, izņemot betonu un rūcošas mašīnas, pie kurām pārāk ziņkārīgiem kaķiem nebūtu ieteicams rādīties - aprīs vienā setā.

drīzumā uzradās kaķa saimnieki, viņi arī noteikti bija devuši kaķim kādu vārdu, bet to mēs nezinam. šie cilvēki, rūpējoties par sava mīluļa tālāko likteni, izsludināja nelielu konkursu tīrītavas darbinieku starpā - uzvarētājs saņemtu divdesmit latu prēmiju par piespiedu eitanāzijas paveikšanu Mīcei, kas tad vēl nebija Mīce. tīrītavas kolektīvs, no kura neviens nebija pamanījies iekļūt "Kluba" miljonāru sarakstā, nopietni aizdomājās. kaķim sākās interesanta dzīve. no vienas puses - zvērīgie agregāti, no otras - slepeni pakaļ skraidošais personāls ar nelabiem nolūkiem, no trešās - bads, jo cilvēki, kas katru dienu tevi grib nobeigt, nav pārāk motivēti arī iedot tev ēdienu, bet dzelzs un betona grauzšana vēl arī nav līdz galam apgūta.

taču Mīce, kas vēl tad nebija Mīce, ātri vien pielāgojās telpai. viņu neviens nespēja noķert. kaķis traucās starp mašīnām, kājām un rokām. tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Mīce, kas vēl tad nebija Mīce, krietni nokritās svarā, taču šo vietu atteicās pamest. māmuķis, kurai tīrītavā bija reizi mēnesī savējās ģēlas, uzzinājusi par šo kaķi, nolēma pieiet situācijai mazliet savādāk - viņai līdzi bija polietilēna maisiņš ar puskilogramu maltās gaļas. produkts nekavējoties tika piedāvāts tīrītavas teriblenfantam, kuru kaķene Mīce, kas uz to brīdi jau bija pamanījusies kļūt par kaķeni Mīci,
notiesāja minūtes laikā. Pēc tam, nedaudz padomājusi, apēda arī polietilēna maisiņu.

tagad Mīce ir krietni vien pieņēmusies svarā. ēdienu uz maiņām viņai stiepj viss kolektīvs, katrs darbinieks. "viņa tur ir kā saimniece", citēju māmuķi.

Uo!, kā saka anonymous minētais Vilks, arī mazliet paturpināšu tēmu

es vispār pats ilgojos pēc kaķa mājās. starp citu, vecāku kaķis, kas reiz tika paņemts no ielas, ir aizvien sveiks un vesels, es viņam vienreiz saskaitīju gadus - viņš ir vienkārši nereāli un pārkaķiski mūžsens (17 gadi cilvēku izteiksmē!!), un neko, laimīgs, dzīvespriecīgs, lūr pa logu un šņāc uz svešiniekiem. mani, kas vecajās mājās rādas aptuveni reizi gadā, atpazīst, taču skatās ļoti nosodoši, beigās vispār nospļaujas un iet uz dīvāna gulēt.

bet es vislabāk varētu sadzīvot kopā tikai ar Siāmas kaķeni, es pat vārdu viņai izdomāju. man nav vajadzīgs dekoratīvs spalvu kamols, kuru apčubināt vakaros pie neesošā televizora, man ir nepieciešams īsts draugs un kompanjons. tāds, kurš var aizsūtīt arī dirst, ja otrs kompanjons uzvedas stulbi.