esmu mēģinājis saskaitīt, cik holivudas filmas man tā nopietni patīk, nu, bez stjoba. sanāk divas vai trīs.
lūk, aizej nevis uz CCP, bet uz Kinogaleriju, un tad visas tās filmas, kuras tu redzi, gribas atstiept mājās un nekavējoties reģistrēt.
holivuda - samopožirajuščij mehaņizm.
es jau visu laiku saku, ka filmas nosaukuma vietā ir jāraksta CGI budžets.

par filmu ar marku e smitu - pirmkārt, viņš runā ar drausmīgu kaut kādu savu mančestras akcentu. otrkārt, viņam no zobiem vairs palikuši laikam kādi desmit. treškārt, viņš ir nenormāli piedzēries. karoče, saprast ko viņš runā nav ne mazākās iespējas, taču spriežot pēc tā, kā viņš smejas pēc sava pateiktā (ja jūs neesat redzējuši, kā smejas marks e smits, tad jūs neko neesat), viņam klājas visnotaļ labi. Ir arī atčots par to laiku, kad viņš pašķīrās no sievas (tas ir tas "Bill Is Dead" periods, nevaru nenovērtēt songtataitlu) - pizģec, spīds+alkohols, 180 gadus veca cilvēka seja, razložilsja jau. Kautiņš uz steidža ar sekjuritī. Lūk, visi tad teica, ka Markam ir jānomirst, JW redzēja pat sapnī kā tieši, bet mums aizvien katru gadu ir jauns The Fall albūms. Un I Can Hear The Grass Grow stāv manā pleijerī goda vietā.
Man sieva pajautāja - tu gribi būt tāds pats kā viņš? Nu, tāds galīgi sabeigts cilvēks, kas ļoti slikti izskatās. Es nezinu. Man gribētos tos viņa tima-tālera smieklus. Viņš ir palicis vienīgais nesaliktais kubikrubiks tagad. Un nesaliksies. The Fall ir vienīgā grupa, kurai ir jāatrodas kaut kādā Rokmūzikas Slavas Muzejā, jo viņa aizvien iet visam notiekošjam pa priekšu, 30 gadus izdod jaunas un jaunas plates, vienalga - punk, tehno vai kādas, bet izdod. Hip Priest. Pat negribas apmeklēt viņu koncertu, cik ļoti The Fall ir kruta. jo vairāk es par viņiem uzzinu, jo vairāk man viņi patīk.

man vēl ir arī Pavement koncertieraksts (amatieriskais), tur pilsonis Malkmuss trīs dziesmas cenšas nostellēt mikrofonu tā, lai atrastos ar sānu pret skatītājiem un tad skatās kā tāds krauklis Efela karikatūrkomiksos ar vienu aci. Izskatās baigi labi. Lai arī pats Pavement - viens vienīgs cirks uz ledus! Briselē biju uz viņa konci, tad viņam basģitāriste laikam iemeta ar kurpi pa galvu, bet tā visumā normāla grupa. Skaidrs, ka vairāk viņu koncertus negribas apmeklēt. Jāsaudzē savas ilūzijas.

Un jā - šis posts laikam ir par to, kā pret iemīļotajiem cilvēkiem, kuri rada kaut kādu darbu (nu, dziesmu, lugu, gleznu)pārvēršas uzskats, kad tu iepazīsti viņus smalkāk.

un vispār, imho - Brisele ir vislabākā un visskaistākā Eiropas pilsēta. tas nekas, ka es daudz kur neesmu bijis, tur točna nevar būt labāk. Es mēģinu iedomāties - sviedru pilnā Madride un Lisabona, kur ūdens ir dārgāks par vīnu.
Tā Parīze, kurai ir jābūt citai Parīzei. Un par Londonu man nav nekādu ilūziju, tā nav Anglijas pilsēta, tikai tāds punkts uz pasaules ar daudziem daudziem cilvēkiem.
Atēnas ar kaut ko pilnīgi svešu.
Kvadrocikliskā Stokholma, ak dies, kur Skandināvijā ir tupas pilsētas. Tupie Helsinki.
Man tik ļoti mīļā Berlīne, gandrīz tāda kā Rīga. A pārējās C-Eiropas pilsētas visas sastāv no maukumājām.
Rotaļu Tallina un saspiestā Viļņa, kurā atvelc elpu tikai nokļūstot mikrorajonos.
Kaut kur bēgošā Kopenhāgena.
Pavisam nezināmās Budapešta, Bukareste un Monako.
Es tikai mēģinu iedomāties. Mēģinu.

ir atkal jāievieš apgrozībā vārds "kolosāli". grieķi tač nav nekādi duraki.

āhahahahaha, es nebiju soulsīku ieslēdzis kādu gadu. lūk, no rīta puses ieslēdzu, lai atvilktu vienu dziesmu un tā arī atstāju vaļā. a tur viņš pats sāk vilkt queētas dziesmas, tās kas pirms gada bija ieliktas rindā un par kurām es stabili neko neatceros, tikai skatos ar atvērtu muti un brīnos - čto eto za ļudi? čto eto za pesņi?

Poll #8362 Vārdi, kurus mēs aizmirstam
Open to: All, results viewable to: All

Kurš no šiem vārdiem ir krutāks?

"Tā! Klausies! Beidz dirsties vienreiz, ja?!"
to man pateica vecmāmiņa pa telefonu, pēc tam kad es viņai pateicu, ka visu dienu kaut kā biju aizņemts un tagad gribu kaut kā atpūsties...klausulē bija skaidri dzirdams, ka ir uzaicināti arī Mīļotie Kaimiņi (NL nav mīļotais kaimiņš, jo viņš nesveicinās), Vajadzīgie Cilvēki un Nākošie Draugi, un tagad tā pazvana un pasaka, ka, davai, šodien nē.
Man arī ir kautkādas rezerves ar dusmām un davai es tagad pagāzīšu viņas tur, pateikšu, lai viņi visi aiziet nahuj. Kaut arī skaidrs, ka satelīts nenostrādās. Lūk, ir tā forši palamāties uz citiem cilvēkiem, zinot, ka viņi tevi nesadzirdēs, jo tiek saudzētas Intereses.
Lai arī es ierosināju vienkārši iedzert mazliet kafiju. Trijatā. Nevis četrdesmitā. Sjurpraiz.
Un tagad visi ir bēdīgi, nelaimīgi un neapmierināti - Vajadzīgie Cilvēki izrādījās pavisam nevajadzīgi un Nākamie Draugi nekādi draugi vairs nesanāk, un pasākuma organizators - da pie tāda organizatora neviens vairs uz pasākumu neies, un es pats arī jūtos tā, it kā kādu būtu kādu briesmīgi piemānījis, sagrāvis visus plānus, pie tam, kādi bija šie plāni - to neviens tagad nekad neuzzinās.
Bet jāatdod sev atčots, ka ja es aizbrauktu, viss būtu trīsreiz hujovāk.