litdibr
"Tā! Klausies! Beidz dirsties vienreiz, ja?!"
to man pateica vecmāmiņa pa telefonu, pēc tam kad es viņai pateicu, ka visu dienu kaut kā biju aizņemts un tagad gribu kaut kā atpūsties...klausulē bija skaidri dzirdams, ka ir uzaicināti arī Mīļotie Kaimiņi (NL nav mīļotais kaimiņš, jo viņš nesveicinās), Vajadzīgie Cilvēki un Nākošie Draugi, un tagad tā pazvana un pasaka, ka, davai, šodien nē.
Man arī ir kautkādas rezerves ar dusmām un davai es tagad pagāzīšu viņas tur, pateikšu, lai viņi visi aiziet nahuj. Kaut arī skaidrs, ka satelīts nenostrādās. Lūk, ir tā forši palamāties uz citiem cilvēkiem, zinot, ka viņi tevi nesadzirdēs, jo tiek saudzētas Intereses.
Lai arī es ierosināju vienkārši iedzert mazliet kafiju. Trijatā. Nevis četrdesmitā. Sjurpraiz.
Un tagad visi ir bēdīgi, nelaimīgi un neapmierināti - Vajadzīgie Cilvēki izrādījās pavisam nevajadzīgi un Nākamie Draugi nekādi draugi vairs nesanāk, un pasākuma organizators - da pie tāda organizatora neviens vairs uz pasākumu neies, un es pats arī jūtos tā, it kā kādu būtu kādu briesmīgi piemānījis, sagrāvis visus plānus, pie tam, kādi bija šie plāni - to neviens tagad nekad neuzzinās.
Bet jāatdod sev atčots, ka ja es aizbrauktu, viss būtu trīsreiz hujovāk.