Es biju aizmidzis ar ūdens vārāmo trumuli rokās dažas stundas. Sēdēju krēslā un pats biju pārsteigts, ka biju aizmidzis. Dažas stundas. Trumulis nebija tālredzīgi domāts, es gribēju sev uzvārīt tēju - lūk, SC lietotājs Maksims manā frendlistē ir mani sabombardējis par tēju šovakar. Bet tā ir cita tēja. Ok, turpinu.

Kāpēc es visu šo rakstu šeit, nevis c150? Lai jūs saprastu, kas par cilvēku es esmu. Es nevēlētos, lai kāds no jums rakstītu postus tukšai avatara bildītei. Es taču tāpat zinu lielākajai daļai no savas frendlistes vārdus, uzvārdus, visu pārējo. FSB, draugi. Tiem, kuriem es nezinu - es gribētu saprast, kam es to visu rakstu. Vai arī, kas man to visu raksta.

Nevajag man stāstīt par kaut kādu neta intimitāti valstī, kurā dzīvo sūda 3 miljoni iedzīvotāju. "3 miljonu lieta" - labāk nepateiksi.

Jūs būsiet pārsteigti, bet es aizvien vēl dzeru brendiju. To pašu. Man ir radies iespaids, ka viņš vienkārši ir bezgalīgs. Varbūt tāpēc, ka es viņu dzeru ultraracionāli. Dzerot brendiju no pudeles nevis glāzītes parādās opcija viņu lietot visvisādīgi - var klunkšķināt, var tikai mēli apslapināt. Es, lūk, iedzeru ļoti miniatūrus malciņus. Gan pirms gan pēc aizmigšanas.

Tikko no Berlīnes atpiļīja Starro. Es iegāju pie viņa, lai aizņemtos latu divdesmit, viņš nekustīgi gulēja gultā.
- Čau kā jums gāja?
"Overdose...", nošņāca Starro.
- Latu divdesmit vari aizdot?
"Šņabis...gandža...", turpināja Starro.
- KB kad aizšāva atpakaļ?
"Šodien no rīta...bļeģ...", vēstīja Starro.
Pēc tam viņš piecelsies un bez mokām pavadīs atlikušo dienu. Es viņu zinu. Man bi tā.

Vakardien uz Brīvības ielas gājēju pārejas bija šāds moments. Stop, no sākuma priekšvēsturi. Kādreiz uz šīs pārejas regulāri tika kaut kas sabraukts. Visi brauca pohujā virsū pārējiem. Tad es izštukoju sev šādu lietu - "veči, jūsu autiņi ir jūsu sociālais pārākums. mans sociālais pārākums ir gājēju pāreja. un es to izmantošu tāpat, kā jūs izmantojiet automašīnas (tur gan jautājums, kurš kuru jūzo, bet labi)". Vārdsakot, es sāku iet pār ielu uz veikalu vai kur citur faktiski neskatoties uz apkārtbraucošo satiksmi. Un tā daru jau gadus četrus. Tāpat kā vienā japāņu rakstnieka grāmatā arī man ir apziņa, ka ja kas notiks, es pamatīgi uzvārīšos. Ja mani nenositīs, protams. Ja nositīs - nu tad vēl kāds uzvārīsies.Un visas mašīnas godīgi apstājās no gājēju pārejas noteiktajā attālumā.

Bet cilvēkam ir tāda lieta kā perifērā redze, lai viņš nesāktu taisīt idiotismus. Lūk, šī pati perifērā redze vakardien pamanīja, ka kādam ir pohuj uz to visu. Esmu pārliecināts, ka šis cilvēks nebija piedzēries. Es jau arī nebiju. Es pamanīju, ka viņš man speciāli brauc virsū, kad es eju pāri gājēju pārejai. Speciāli, saprotiet, viņš grib man uzbraukt. Tālāko var stāstīt hronoloģiskā secībā, runa iet par psiholoģisku divkauju starp mums, kas norisinājās kādā vienā sekundē.
- viņš izdomā, ka brauks man virsū
- es to redzu ar perifēro redzi un nepievēršu tam uzmanību
- viņš izdomā raut malā, bet tad atgriežas uz vektora - neies taču zaudēt šādam pārgājējam
- tad es pagriežu galvu un domās uzdodu viņam jautājumu par uzvārīšanos
- viņš gandrīz iepišas stabā
Man, protams, ir nedaudz žēl, ka viņš tur neiemaucās, bet ok.

Šodien, ejot pāri ielai, man pie gājēju pārejas apstājās neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna ar mirgojošām ugunīm. Brīdī, kad es vēl nebiju sācis iet pāri ielai.

Man ienāca galvā, ka pāri Brīvības ielai vajadzētu ierīkot gaisa tramvaju.

Man ir parādījušās ap degunu divas skrambas, par kurām man nav ne nojausmas, kā tās ir uzradušās. Man liekas, ka visi cilvēki par šo jautājumu ļoti uztraucas - no kurienes uz ceļgala zilums, no kurienes uz gurna skramba. Lūk, es arī uztraucos.
Pirmā skramba uzradās trešdien.
Otrā skramba uzradās piektdien.
Vēl man ir uzradies anonīmais lasītājs, par kuru arī ne mazākās poņas kas un no kurienes.

Es sāku nopietni aizdomāties par dzīvi paralēlajās pasaulēs.

Es taču neesmu nekur ne nokritis, ne ieskrējis. Es uzvedos ļoti toleranti attiecībā pret sevi pat tad, kad esmu galīgā bezfilmā. Es varu dzērumā sarunāties ar augstākajiem spēkiem, bet nekad nekur nenokritīšu vai neieskriešu.
Es vienreiz gāju cauri visai Rīgai, kurā viss, kas var apledot, bija apledojis, ar 7 kursabiedra polšiem somā. Un ne reizi nenokritu - slīdēju, gāzelējos, taisīju piruetes, prasīju gaišņikiem cigaretes - un ne reizi nenokritu.

Ko man tagad par šīm skrambām domāt?

Tāda frendliste, kā man šodien, Uvebolam noteikti sapņos rādās.