svalka
Pagājušajā ziemā pie Svalkas ciemos regulāri mēģināja ierasties Zīlīte, lai parunātu par pasaules uzbūvi un lietām. Zīlīte savā galvā bija visu strikti izdomājusi un pilnīgi gatava jebkurai polēmikai. Jau pirmajā janvārī viņa piekladzināja pie rūts. Re, Svalka patiešām arī pienāca!
- Klau, lūk, ja mēs runājam par Pitag..., gribēja sākt žvadzināt Zīlīte, bet skatiens aiz loga pauda informāciju "Bļaģ. Stulbais jaungads."
Otrajā janvārī Svalka gāja uz veikalu, bet Zīlīte negāja.
Trešajā janvārī Zīlīte bija klāt jau no rīta kā pie bikts.
- Es domāju, ka eksistenci... "Eu, Neprāta Cenu atkārto!", atskanēja balss telpas iekšienē, un Svalka kaut kur pazuda uz četrām dienām.
Divpadsmitajā janvārī Zīlīte jau bija nolēmusi neatkāpties ne soli, tāpēc vienkārši sēdēja uz palodzes, un nekustīgi gaidīja, kad cilvēkveidīgā būtne būs nobriedusi diskusijai. Pēc divām stundām logs tiešām pavērās. Tajā parādījās roka ar āmuru. Tad parādījās otra ar kaut ko smaržīgu. Noskanēja blīkšķis, un kopš tā laika Zīlīte ar Svalku ir bezmaz labākie draugi, it sevišķi pēc tam, kad Zīlīte pierunāja Lāci slepeni pabāzt zem Svalkas durvīm dažus zāļu tējas saišķus.