anarhija mazmājiņā (c)
Jauno Anarhistu mēs sastapām pludmalē. Viņam bija gadi aptuveni pieci, kājās īsas šortiņas un pie sāniem omīte ar desmaizi. Precīzāk - "pie sāniem" ir domāts pārnestā nozīmē, jo patiesībā, acīmredzot, pieredzes vadīta viņa ievēroja zināmu distanci no sava audzēkņa.

Jaunskungs savu ierašanos pludmalē pieteica samērā bezkompromisa veidā. Pamanījis, kā kāda lēdija dodas pārģērbšanās kabīnē, viņš sāka tai (kabīnei) koncentrēti cirkulēt apkārt, līdz beidzot savus nodomus pasludināja nometoties četrrāpus un un mēģinot atklāt pasaules noslēpumus lūkojoties būdiņā no apakšas. Šķiet, ka tomēr stratēģija augļus nenesa, tādēļ drīz vien nedzirdamu applausu pavadījumā viņš droši iespērās kabīnē iekšā.

Iznācis ārā un vīlies par redzēto, teriblais enfants paņēma lāpstiņu un nolēma pievērsties smilšu rakšanas darbiem. Pirmais smilšu pikučus acīs dabūja pusmūža pāris, kas sauļojās neapzinīgi tuvu arheoloģijas nometnei. Kad omīte mēģināja protestēt, viņš nokrita zemē uz vēdera un sāka šausmīgi kliegt. Kad omīte atkāpās, Jaunais ASarhists raidīja pēdējo smilšu granātu garāmejošas blondīnes virzienā, un piecēlās kājās, pārdomājot tālāko rīcības plānu.

Omīte viņam iedeva desmaizi. Viņš iemeta ar desmaizi kaijai un aizskrēja uz jūru, kur atrada Smilšu Pili. Smilšu Pili viņš sabradāja nahuj. Tālāk jau sākās audzinātājas pakaļdzīšanās pa visu iedagu pakaļ mazajam sātanam, kura laikā viņš apgāza minerālūdens pudeli jauniešiem, kas spēlēja volejbolu.

Pēdējoreiz Jauno Anarhistu mēs redzējām stacijā uz perona. Viņš bija novilcis savas šortiņas un mīza uz sliedēm.