palasīju vakardien rt atčotu par hanekes "funny games" (kuru nezkāpēc cilvēki iet skatīties kadru pa kadram pārfilmētajā amerikāņu versijā ar sūdīgākiem aktieriem - mēs taču izvēlamies smirnoffu, nevis dzirnavnieku, ne?!)

ha!
protams, te ir daudz kas atkarīgs no vecuma, utt - es ta "funny games" skatījos vispār tīneidžera vecumā pa televizoru (!), un tad man tā likās tāda interesanta manipulācija - es tad nebiju vienkārši vēl redzējis tik daudz filmu, vai izlasījis tik daudz grāmatu, lai varētu stāties pretī šim pasākumam kā rūdīts ērglis.

nekādus sociālos mesidžus es tur nesaskatīju un arī tagad atsakos saskatīt. tas ir tīri manipulatīvs kino, kura vienīgais mesidžs ir - patīk tev vardarbība kā tarantino filmās? a tagad mēs tev parādīsim ĪSTU VARDARBĪBU! un parāda, svoločs, arī.
no šī aspekta haneki nevar nenovērtēt - ir taču redzams, kā viņa psiholoģiskā terora paņēmieni dzīvo citās filmās, labās filmās, vienkārši te viss ir nedestelilēts: tā ir atšķirība sarp spirtu un viskiju. a kādā veidā tas viss iedarbosies uz cilvēku - tas jau ir atkarīgs no cilvēka.

par manipulatīvo kino runājot. nesen izlasīju teikumu, kas vismaz man pieliek treknu sarkanu punktu jebkurām diskusijām par k/f "dejotāja tumsā". šis teikums skan: "kino ir māksla, kurā pirms skaisti teikt patiesību, ir vitāli nepieciešams vispirms iemācīties skaisti dirst".
bingo! slēgts.