laughing without a sound
es te vēl par k/f "brand upon the brain" un smiekliem nedaudz

vispār, tāds neparasts stāvoklis pēdējos gados man ir bijis tikai četrreiz: šeit, "southland teilos", "host" un "bittersweet life", es sīkāk par pēdējo no šīm, jo tur vissaprotamāk

ir pirmā pusstunda, kas ir pilnīgā neizpratnē, kas vispār notiek
tad parādas pēkšņi aizdomas par filmas patieso dabu
un tad parādas moments (roka, kas izlien no zemes), kad pēkšņi viss saslēdzas vienā loģiskā ķēdē, visa filma atdzimst pilnīgi no jauna un savādāk, un tu esi sajūsmā, un ir līdz nāvei smieklīga un ģeniāla visa atlikusī "bittersweet life" stunda, bet tur ir nevis tādi kā pjēra rišāra filmas smiekliņi un ķiķināšana par atsevišķiem momentiem
tur ir permanenti, tāda kā permanentā budistiskā atklāsme
un es vienkārši pat transā nevaru pakustināt nekādus sejas muskuļus, bet man šķiet, ka visas istabas sienas, mēbeles, tapetes, logi, grīda trīs no smiekliem, jo KRUTA ir vēl vairāk nekā SMIEKLĪGI, tāda divu drakonu cīņa

man rūta vakar, kad es skatījos "brand upon the brain" aprakstīja, kā tas izskatās: tev mute ir pusvirus, acis mirdz, rokas jebkuru mirkli gatavas pacelties gaisā un svinēt uzvaru, no tevis nav vispār nevienas skaņas, bet es dzirdu, kā tu šobrīd smejies, kā nekad dzīvē neesi smējies

tā arī viņa pateica, gudrais skuķis