Un ko gan iesākt, ja ģenialitāte nevis nomāc, bet gan kalpo par rotaļlietu? Ja man jautātu paskaidrot, ko gan es domāju, sakot, ka Deivids Linčs uzņem komēdijas - es jūs varētu nosūtīt pie viņa tuvākā soulmeita, ļoti dārgas un vērtīgas mūsdienu kinopērles, kanādieša Gaja Madina. Skaidrs, ka abiem piemīt turpat vai identiska humora izjūta, tobiš, pitch black. Skaidrs, ka abi savulaik ir skatījušies Mūrnavu, Dreijeru un pārējo ēru, un atraduši tur daudz vairāk, nekā pārējā kino. Tikai Linčs tomēr ir šobrīd saelpojies Holivudas gaisu un filmē kaut ko 80-o garā, kamēr Madins ir palicis pie 30-o gadu mēmā eksperimentālā kino ar visiem Nosferatu un atribūtiem, un iepūt viņam - tas viņam padodas vislabāk un to viņš arī filmē. Ar 2006-ā gada scenāriju un tehnoloģijām. A čo? Bet vēl Deividu un Gaju abus vieno tas, ka  abu pamatmērķis taču patiesībā ir vienkāršs - padarīt visus pārējos par idiotiem (it sevišķi kinokritiķus) un pašiem nevāji izklaidēties!

Lūk, palasīsim, par ko mums te žēlojas visādos forumos. Tā. Raksta mums stereotipu mocītie, kas kā vienmēr zina vislabāk:  kāpēc mēmajā filmā paralēli uzrakstiem ir nepieciešams arī Teicējs (Izabella Roselīni, jūs saprotat?!) - tad taču tā vairs nav mēmā filma? Atbildam: kā nav mēmā, ejiet dirst, tā kā reizi ir pilnīgi īsta mēmā filma. Kāpēc tad tur ir tik ārprātīgs klipārts (tiešām, trīs kadri sekundē - tas vēl ir ļoooooti lēni)? Da pieradīsiet, nekas nenotiks. Dzīvīgi taču. Vai arī, cauri filmai taču ir skaidri izaustas režisora bērnības sāpes un pārdzīvojumi? Deģenerāti. Tas ir sitkoms, jobtv. Sitkoms! Kā Vūdijam Allenam! Un tad vēl tie stāsti, ka Madins ir gribējis uzņemt savu "Eraserhead". Figņa kāda. Da viņš ir ļoti liels un ļoti, ļoti gudrs puika. Uzņem tikai un vienīgi savu.

Toties pret sižetu un naratīvu nevienam iebildumu nav. Ja savelkam kopā no vadošajiem kinokritiķiem: absolūti detabuizēta ģimenes šausmu filma, kas balstīta uz bērnu psihoseksualitātes peripetijām, Edgara Po un Salvadora Dalī mistrojums... Lauku kontingentam normāli. Ja nopietni, tad "Zīmogam uz smadzenēm" neko ne no viena nevajag, tam nevienam nav nekas jāpierāda - šī filma ālējas apstulbinoši krutā privātajā ballītē, labi zinot, ka šādam lunaparkam taču neviens bērns nav spējīgs vienaldzīgi paiet garām, sāks kaukt, raus mammu aiz rokas iekšā, gribēs braukt ar visiem karuseļiem uzreiz.

Nebūsim mietpilsoniski. Šī ir viena no labākajām un ģeniālākajām desmitgades filmām.

p.s. Kas attiecas uz to, kāpēc mēmajā filmā tomēr ir teicējs: o, tas ir tāds Žests, nu tur Madinam gribas, lai pirmizrāde notiek Berlīnes Nacionālajā operā (!), saundtreku spēlētu dzīvs orķestris (!!), bet teicēja tekstu lasītu Lū Rīds (!!!).  Kaprīzīte.

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino+++

Kā runā aprindās, kad Barbē Šrēders ķeras pie dokumentālā kino - tas vienmēr ir notikums, un tam nevar nepiekrist. Vēss kā leduskalns, absolūti neitrāls pret skatītāju, galvenais mērķis - izprast savu varoni. "Kur gan paliek dramaturģija, tāda kā Maiklam Mūram?", uztraucas nelabu priekšnojautu pārņemtie IMDB lasītāji. Man ir pamatotas aizdomas, ka ar misteru Mūru diezin vai kāds no filmā redzamajiem personāžiem piekristu intervijai.

Stāsts ir par Žaku Veržesu - francūža un vjetnamietes bērnu, jurists, kas uzsāka savu karjeru Alžīrijas karā, izglābjot no nāvessoda piecas musulmaņu sievietes. Nākamajos 30 gados Veržess ir savācis savā advokatūras praksē tādu klientu un draugu sarakstu (bezmaz visi asiņainie Āfrikas diktatori, palestīnieši pilnā apmērā, nacistu teroristi, Karloss "Šakālis"), ka pēc viņa varētu mierīgi rakstīt mācību grāmatas terorisma vēsturē. Pēdējais diemžēl īsti nav iespējams, jo ir diezgan daudzi fragmenti, par kuriem filmas varonis stāsta nelabprāt, par 12 gadiem no savas dzīves vispār klusē kā zivs akvārijā, pāris vietās trāpas melos...ko gan no viņa var gribēt, dzīvot taču gribas. Tomēr tiem, kurus tēma interesē, tāpat atradīsies daudz kā jauna.

Tādēļ Šrēders šeit izvirza uzdevumu drīzāk izprast pašu varoni - jo Veržess nav vienkārši cilvēks, kas aukstasinīgi aizstāv visādu skamu lielā naudas kušķa dēļ, viņš ir ideālists, radikālis, pārliecināts antikoloniālisma piekritējs, savā ziņā - pat oficiāli neapstiprināts organizāciju un grupējumu loceklis, kuram gandrīz visi klienti ir vienlaicīgi arī draugi.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. /  afigkino  

girlie so groovy
i want you know
don't know about you
but i am

vajag atklāt, ka repšem gleznas viņš nevis pats zīmē, bet viens krievu vecis filharmonijas skvērā, un ka helikopters viņam lido uz kruīzkontroles
seksa skandālu no repšika neizspiest

es arī no rīta izlasīju dimitera bloga ierakstu
sapratu tikai vienu - tas, ka žurnāliste tā arī neiedeva osītim, liecina par viņas sūdīgo orientāciju
11.klases iemīlējies skolnieks ar ķērcienu "lezba" aizskrēja uz mācību iestādes tualeti slīcināties
un vēl tieši blakus fizikas kabinetam, jopt!

varētu svinīgi ielikt pirmo akmeni latvijas valsts bojāejā
trīstūkstoš cilvēku klātbūtnē ķieģeli no septītā stāva

ko lai dara tie simti tūksoši veču, kas topmodeles redz tikai uz glamūra vākiem?" (c) kaspars dimiters
Poll #14374 ,,,,,
Open to: All, results viewable to: All

džekiem: a ko lai dara ar fotomodelēm no glamūra vākiem?

meitenēm: kā kļūt par Meiteni Uz Glamūra Vāka?

vispār pēc vēlreiz pārpētītā setlista jāatzīst:
slavenais maskavas kinofestivāls noteikti nav krutāks par rīgas arsenālu, džast viennozīmīgi
lai arī pēc idejas tas pats: ir viena spēcīga retrospektīva (maskavā - kasavītiss), atlases komisijas izvēlētas pārsvarā festu filmas, konkurss, drusku retro, šis tas no pāris pēdējiem gadiem un pāris labi hedlaineri (nu, hedlaineros viņiem ir nedaudz krutāk)

bet man šķiet, ka arsenāls ir daudz spēcīgāks
maskava pludo no ļoti aizdomīgām itālijas/francijas novitātēm (kur čujs - vairāk nekā pusei tas arī paliks vienīgais fests), negaidīti maz - austrumeiropas, a mums tur ir kā reizi prikoļna skandināvija, dienvidamerika (!) un reizēm kāda austrālija/kanāda/asv, kur es īpaši nekad neesmu vīlies

ar āzijas kino izskatās, ka abiem līdzīgi

es te vēl par k/f "brand upon the brain" un smiekliem nedaudz

vispār, tāds neparasts stāvoklis pēdējos gados man ir bijis tikai četrreiz: šeit, "southland teilos", "host" un "bittersweet life", es sīkāk par pēdējo no šīm, jo tur vissaprotamāk

ir pirmā pusstunda, kas ir pilnīgā neizpratnē, kas vispār notiek
tad parādas pēkšņi aizdomas par filmas patieso dabu
un tad parādas moments (roka, kas izlien no zemes), kad pēkšņi viss saslēdzas vienā loģiskā ķēdē, visa filma atdzimst pilnīgi no jauna un savādāk, un tu esi sajūsmā, un ir līdz nāvei smieklīga un ģeniāla visa atlikusī "bittersweet life" stunda, bet tur ir nevis tādi kā pjēra rišāra filmas smiekliņi un ķiķināšana par atsevišķiem momentiem
tur ir permanenti, tāda kā permanentā budistiskā atklāsme
un es vienkārši pat transā nevaru pakustināt nekādus sejas muskuļus, bet man šķiet, ka visas istabas sienas, mēbeles, tapetes, logi, grīda trīs no smiekliem, jo KRUTA ir vēl vairāk nekā SMIEKLĪGI, tāda divu drakonu cīņa

man rūta vakar, kad es skatījos "brand upon the brain" aprakstīja, kā tas izskatās: tev mute ir pusvirus, acis mirdz, rokas jebkuru mirkli gatavas pacelties gaisā un svinēt uzvaru, no tevis nav vispār nevienas skaņas, bet es dzirdu, kā tu šobrīd smejies, kā nekad dzīvē neesi smējies

tā arī viņa pateica, gudrais skuķis

smagi dienasgramatas zābaki pa ziemeļu korespondentu pirkstiem bradā...

starp citu, es laikam varētu būt brīnišķīgs pedagogs pamatskolā

pa diviem mēnešiem popmūzikā kaut kāds galīgs zastojs, man tikai skārletas albums patika, lai arī viņu izdzēsu, būs jālien soulsīkā pēc jaunām asinīm drīz

no glamūra aptaujas rezultātiem:
da nestāv man uz fotošopu, atklāti jāsaka 6 - negribas būt fotošopētai, tfu 1

domāju, ir atrasts kognitīvais moments

Vai es te kādam vīrietim patīku?
;)

tā kā kapitālistiskie rietumi man ir atņēmuši pēdējos divos mēnešos krutu poprokmūziku, klausos labāko strokes plati room on fire
tā ir vispār tāda pieaugušās bērnības sapņu kompilācija, tur teiksim leadgiča automatic stop, grūti izstāstīt

vēl šodien, kad apmeklēju banku, man priekšā taloniņa saņemšanas aparātam nostājās cilvēks zilā bikškostīmā ar uzrakstu uz muguras "terminators b"

visu laiku bija vēlēšanās viņam pajautāt, kāpēc "B" nevis "BĻ"