The Passionate Life Of Edith Piaf (2007, Olivjē Dahans)

Vispār jau man Edītes Piafas daiļrade ir samērā vienaldzīga - aptuveni tikpat, cik viss franču šansons kā tāds. Un biogrāfijas nebūt nav tas pateicīgākais darbs kino. Nereti tās mēdz ieslīgt garos, dokumentālos liecinieku un laikabiedru apcerējumos vai atmiņās. Šoreiz režisoram bija krietni paveicies - Piafas dzīvesstāsts ir aizraujošs pats par sevi, tādēļ nekādas gumijas vilkšanas nav, piedevām vēl ir izdevies  ļoti diskrēti un delikāti tikt galā  ar slidenajiem jautājumiem  (kaut vai  narkomāniju dzīves beigās). Un atslēgas brīži uzfilmēti arī lieliski (moments, kad Edītei ir pirmā superlielā uzstāšanās mūžā Parīzes izmeklētākajai publikai; viņa pieiet pie mikrofona šausmīgi satraukusies un sāk dziedāt, bet režisors tā vietā mums atskaņo nevis dziesmu, bet parastu klavieru melodiju, lai ielauztos vēl dziļāk brīža emocionalitātē - cepuri nost!)

Piafas fani vēsta, ka Meriona Kotilāra slaveno dziedātāju ir nospēlējusi vienkārši lieliski. Par autentiskumu es neko nezinu, taču viņai brīnišķīgi ir izdevies būt pastāvīgā pālī un nodziedot dziesmu nepazīstamai publikai briesmīgi samulst un bailīgi skatīties apkārt ar plašām actiņām - kā man izdevās? Sekunde klusuma. Un tad ir aplausi. Un ovācijas.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi /  otrreiz nesaņemtos /  apm.ņurd. /  afigkino