eu, nu bet tomēr par "slimību biznesu"

kad es biju mazs un pirmsskolas vecumā, es slimoju samērā daudz un ilgi. ja es saķēru iesnas vai klepu, tad nolikos uz nedēļām trijām. mājās nāca ārste. tika izrakstīti un izmēģināti fenomenāli medikamenti: biseptols - antibiotika, pēc kuras nācās izrakstīt citas antibiotikas, lai acīmredzot likvidētu iepriekšējās sekas. dimedrols (miegazāles, vispār bez komentāriem). kaut kādi viduslaiku pretklepus paņēmieni - "inhalācija" un "bankas". plus zaļās tabletītes, neatceros kā saucās, bet vispār bez tolka, vienkārši jādzer.

kad es sasniedzu vecumu, kurā jau pats varēju izvēlēties, kā dīlot ar saaukstēšanos, es arī izvēlējos - ķiplokus un tēju. un pēdējo sešpadsmit gadu laikā es neesmu nopietni slimojis ilgāk par trīs dienām.

varētu mēģināt teikt, ka "organisms kļuvis spēcīgāks", bet tas ne pārāk iztur kritiku - teiksim, laikā, kad es trenējos futenē un tenisā, organisms tieši kļūst daudz vieglāk ietekmējams visādiem vīrusiem, iesnām, utt. to jums pateiks ikviens, kas pats ir trenējies sporta veidā, kas ir saistīts ar fizisku slodzi.

var teikt, ka tās varētu būt "organisma īpatnības", kas ļauj sevi ārstēt ar ķiplokiem un tēju daudz krutāk, nekā ar ķīmiju. bet es pazīstu kaudzi ar cilvēkiem, kas rīkojas tāpat kā es un slimo tikpat maz kā es.