es nezinu, kas ir šuvājevs, bet man tas ļoti patīk. es nezinu, vai tas vispār ir cilvēks, bet man ir skaidrs, ka es atrodos blakus kaut kam ļoti izcilam. man ļoti patīk kā šuvājevs skan.
kādreiz NL mazajam brālim MihTālam desmit gadu vecumā mīļākais vārds bija "pompejs". viņš varēja klusējot nostāvēt istabas vidū kādas minūtes piecas un tad pēkšņi izčukstēt: "pompejs!". vai arī "pompejs...". vai arī - "pompejs?"
man tāpat ir ar šuvājevu. eh, mēs lingvistikas vergi.