Chloroform Sauna (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} martcore) rakstīja,@ 2007-11-23 08:51:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
autoritāra literatūras kritika (daudz burtu)
karoče, no biblenes paņemtajām grāmatām izlasīju/gandrīz sekojošo:
1. Deivida Bekhema autobiogrāfija :) Procentuāli ārkārtīgi prāvais nesalikto un nepaplašināto teikumu procents vedina uz domām, ka Bekss šo grāmatu varētu būt tiešām iediktējis (new age argo) pats. Trivia sabradā ar gumijas zābakiem pat Kārli Muižnieku: "Treneris teica, ka mēs spēlējām labi, un es jutos labi. Treneris teica, ka mēs spēlējam slikti, un es jutos slikti. Tas viss bija neaizmirstami".
Dzīvību grāmatā ievieš grāmatu apgāda "Tapals" tulkotāja Maija Rūmniece, kurai laikam vienīgais populārais sporta veids, ar kuru dzīvē pieredzēta saskarsme, ir bijis basketbols. Kā rezultātā, futbolisti laukumā nevis iepiš golus, bet gūst punktus. "Es guvu divus punktus un biju laimīgs". Nav vienkāršāka veida, kā kļūt par manu ienaidnieku uz mūžu - uzrakstīt kaut kādu tādu huiņu. Otrkārt, spēlētāji laukumā met pa vārtiem. "Es apspēlēju Sebu Veronu, un pēc mana metiena Raians Gigss pielika kāju - gūts punkts". Mūsu mazākie lasītāji, šķiet, tā arī nesapratīs vai Bekhems bija hokejists vai tomēr grūsna trušu mātīte.
2. Līdz pusei esmu izlasījis Paula Bankovska "Misteru Latvija", līdz šim biju lasījis tikai grāmatu "Plāns ledus". Pavisam godīgi - man ļoti patīk, un ir inčīgi. Tāda kā DikensIāde nedaudz. Vai vēlīnā Džūliana Bārnsa ekskursi savas zemes vēsturē. Man liekas, ka gan "Stāsts par divām pilsētām", gan "Cross Channel" - tās ir grāmatas, kuras var pa īstam saprast tikai tie, kas ir auguši vienā zemē ar autoru. Un brīnišķīga valoda, nenoliegt.
3. Tatjanas Tolstajas stāsti. Es esmu iemīlējies viņas prozā līdz ausīm. Man pat vairs neskauž, ka tik kruta var rakstīt. Es esmu laimīgs, ka tik kruta var rakstīt, un ka man ir vēl palaimējies to visu atrast un izlasīt. Tā rakstīt - par to var tikai nepiepildāmi sapņot, un labāk pat nevajag. Viņas metāla zobu radioviļņi ir man tik tuvi, ka es labi zinu - mums ir vieni un tie paši herci, viens un tas pats ēters, es esmu pirmoreiz mūžā literatūrā sev atradis soulmeitu. Un tas ir ahujiteļna. Es sērfoju pa šiem tekstiem, čuvaki, vienkārši sērfoju kā beach boys vai dick dale vai butthole surfers.
karoče, no biblenes paņemtajām grāmatām izlasīju/gandrīz sekojošo:
1. Deivida Bekhema autobiogrāfija :) Procentuāli ārkārtīgi prāvais nesalikto un nepaplašināto teikumu procents vedina uz domām, ka Bekss šo grāmatu varētu būt tiešām iediktējis (new age argo) pats. Trivia sabradā ar gumijas zābakiem pat Kārli Muižnieku: "Treneris teica, ka mēs spēlējām labi, un es jutos labi. Treneris teica, ka mēs spēlējam slikti, un es jutos slikti. Tas viss bija neaizmirstami".
Dzīvību grāmatā ievieš grāmatu apgāda "Tapals" tulkotāja Maija Rūmniece, kurai laikam vienīgais populārais sporta veids, ar kuru dzīvē pieredzēta saskarsme, ir bijis basketbols. Kā rezultātā, futbolisti laukumā nevis iepiš golus, bet gūst punktus. "Es guvu divus punktus un biju laimīgs". Nav vienkāršāka veida, kā kļūt par manu ienaidnieku uz mūžu - uzrakstīt kaut kādu tādu huiņu. Otrkārt, spēlētāji laukumā met pa vārtiem. "Es apspēlēju Sebu Veronu, un pēc mana metiena Raians Gigss pielika kāju - gūts punkts". Mūsu mazākie lasītāji, šķiet, tā arī nesapratīs vai Bekhems bija hokejists vai tomēr grūsna trušu mātīte.
2. Līdz pusei esmu izlasījis Paula Bankovska "Misteru Latvija", līdz šim biju lasījis tikai grāmatu "Plāns ledus". Pavisam godīgi - man ļoti patīk, un ir inčīgi. Tāda kā DikensIāde nedaudz. Vai vēlīnā Džūliana Bārnsa ekskursi savas zemes vēsturē. Man liekas, ka gan "Stāsts par divām pilsētām", gan "Cross Channel" - tās ir grāmatas, kuras var pa īstam saprast tikai tie, kas ir auguši vienā zemē ar autoru. Un brīnišķīga valoda, nenoliegt.
3. Tatjanas Tolstajas stāsti. Es esmu iemīlējies viņas prozā līdz ausīm. Man pat vairs neskauž, ka tik kruta var rakstīt. Es esmu laimīgs, ka tik kruta var rakstīt, un ka man ir vēl palaimējies to visu atrast un izlasīt. Tā rakstīt - par to var tikai nepiepildāmi sapņot, un labāk pat nevajag. Viņas metāla zobu radioviļņi ir man tik tuvi, ka es labi zinu - mums ir vieni un tie paši herci, viens un tas pats ēters, es esmu pirmoreiz mūžā literatūrā sev atradis soulmeitu. Un tas ir ahujiteļna. Es sērfoju pa šiem tekstiem, čuvaki, vienkārši sērfoju kā beach boys vai dick dale vai butthole surfers.
