Domāju, ka man taču jums vajadzētu pastāstīt, kā te ir klājies pēdējās dienās. Nu tad - klausaties!

Māja Inglstrītā nav nemaz tik plaša, kā sākumā likās, nu bet pieaugot ienākumiem vienmēr taču pastāv iespēja paplašināt. Guļamistaba, virtuve, viesistaba, halle un kaut kāds čulāns, kurā es turu molbertu - kādreiz aizrāvos, tagad vairs tā nefascinē. Pagalmā ir neliela strūklaka un divi trauciņu ar kaķu barību, jo pie mums pagalmā mēdz dzīvoties kādi pieci kaķi un trīs suņi; pa nakti tie mēdz kaut kā arī ielīst mājā, šorīt vannasistabā atradu trīs gabalus ālējoties. Man ienākot, viņi paskatījās ar nevainīgām vijolīšu zilām acīm un klusītēm izdefilēja ārā. Taisīt uz ielas sastrēgumus un avārijas, ļoti iecienīta nodarbe. Vēl esmu pamanījis, ka kaķiem ļoti patīk skatīties uz Japānā nopirktajiem sudraba zvaniņiem pie ieejas durvīm.

Darbs man ir pateicīgs - es mēdzu haltūrēt dziedot kāzās. Pat nevar salīdzināt ar kādreizējo nakts dirnēšanu metro stacijās, šie laiki nu ir pagājuši. Kā teiktu Bukovskis, esmu jau aizmirsis parka soliņu. Tomēr saistībā ar samērā drūmo mentalitāti mans aģents ātri vien mani pārkvalicēja no kāzām uz bērēm, jo pēc manām laulību muzikajām performancē vienīgais, par ko spēja domāt laulātais pāris, bija stomatologs. Kapsētas - daudz atbilstošāka nodarbe. Darbs no rītiem, maksā ne pārāk - acīmredzot, glabā šeit vienus sīkstuļus no vecpilsēas, taču attieksme pret naudu man tāpat vienmēr ir bijusi visai ciniska, jo nama remonta vietā mēs ar Lūciju mēdzam ņemt taksi un doties līdz nāvei piedzerties kaut kur okeāna virzienā. Vakardien mēs atradām neparastu gotiskās mākslas galeriju, kurā nēģeris spēlēja saksofonu, bet makaroni po flotski un ledus kokteiļi bija par ievērojami zemākām cenām nekā citur. Tālāk - no bāra uz parku, no arka uz bāru... Kā iekāpu autobusā un nokļuvu mājās es neatceros, tomēr šorīt, kad pamodos,  istaba bija pilna ar netīriem pelnutraukiem, tukšām pudelēm un čipsu pakām. Uz grīdas mētājās saplēstas zeķubikses. Viesistabā bija iemitinājusies militāri maršējoša tarakānu banda, bet stūrī sēdēja vientuļš, žiperīgs un ļoti smirdīgs sesks. Pazvanīju, kur vajag, lai arī ceru, ka mani kaķi viņus visus eksterminēs. Ne par velti es viņus baroju.

Atnāca Bella ar Mortiju, it kā uzspēlēt volejbolu, bet kaut kāds lops ir nospēris bumbu, bez tam šaušalīgāko paģiru mocīts es pateic u Bellai, ka viņas krūtis tomēr ir iedvesmojošākas neka puķu pārdevējai no Inglstrītas viņējā gala un pēc tam divas stundas aizrautīgi vēroju, kā Mortijs cenšas sevi savaldīt un neiedot man pa purnu, lai arī nagi niezēja, ai, kā niezēja! Nosmējos bārdā, pateicu "Vecīt, don't be so monogamic!", paķēru Bellu un mēs aizbraucām ar autobusu uz Vecajiem Dīķiem sēdēt uz soliņa un barot vienīgo haizivi, kuru tur reiz nejauši atveda kopā ar toksiskajiem atkritumiem. Lai bēres iet ratā. Mirušajiem nekur nav jāsteidzas. Pie dīķa bija vēss. Paziņas nesatikām. Kad atgriezāmies mājās, Mortijs vēl nebija aizgājis. Viņš drūmi skatījās uz zivīm akvārijā un nebilda ne vārda. "Tu zini manu jaunāko hobiju", es jautāju Bellai, "Nāc, ieslēgsimies tualetē!".

Iztriekuši ārā no tualetes nolādēto sesku, mēs aizvērām durvis un es beidzot parādīju Bellai TO - jaunu elektrisko ģitāru ar vis kombi, kurš vispārējā bardaka rezultātā nebija spējis atrast sev vietu kādā citā mitekļa vietā. Es pagriezu pogu "volume", tad paņēmu rokās  šo elles instrumentu un ar vēsāko sejas izteiksmi sāku griezt vaļā kādu vecajiem Džona Lī Hūkera skaņdarbiem; Bella tikmēr sēdēja uz poda un šūpojās ar gurniem ritmā līdzi. Mēs bijām citā pasaulē. Aiz durvīm Mortijs mēģināja sajaukt sev kokteili, taču rokas trīcēja. Pastnieks atnesa avīzi un rēķinus. Aiz loga čivināja putni. Pagalmā kaķi skrāpēja visu, kas ir saskrāpējams. Zivis miegaini planēja savā Skumju un Pārdomu līcī. Sākās jauna diena. Sakiet, ko gribat, bet The Sims Complete Edition tomēr ir bezgala aizraujošs pasākums.