kā mēs staigājāmies
No sākuma tika nolemts iet uz māras dīķi un pa ceļam saplūkt visādus ceriņus - rezultātā es y uzdāvināju 4 dažādus ceriņu pārstāvjus, kā arī 1 kastaņa ziedu. Pēdējais izrādījās kļūda, jo mēs abi gandrīz vienlaicīgi kļuvām par oranžajiem revolucionāriem. Kāpēc tā - mistika. Zieds ta balts, kāpēc mums oranži pleķi uz drēbēm?
Pa ceļam tika atrasta arī īsta, aizvēsturiska un patiesa ĒDNĪCA. Viņa pat nesaucās ēdnīca. Saucās "Sabiedriskās ēdināšanas grupa" (neatceros kura iela, bet mēs tur sarunājām iet vakariņot). Tas ir kaut kas līdz asarām aizkustinošs. Biešu zupa. Galvenais saldais - ķīselis. Šķiet, bija arī antrekots! Taču image viss ir autentisks - tobiš nevis tāds kā "Minutka", resp. uztaisīts cilvēkiem ar noslieksmi uz nostaļģiju, bet REĀLI saglabājusies ēdnīca. Superrādītājs - kartupeļi frī pa 60 santīmiem. Jo cūku kapitālistu ēdiens tāpēc ka. Diemžēl nav buberta un malto zarnu šniceles.
Tad sēdējām pie Māras dīķa, un tur bija fantastiski jauki. Par galvenajiem šova varoņiem kļuva putni. Vispār jau dīķis pieder pīlēm, taču pārējie arī neatsakās piedalīties. Piemēram, baloži. Lūk, balodis skatās kā pīlītes pa tādu kā reni lēni nočāpo un tad ielaižas dīķī savā pīļu brasā. Balodis pasauc draugus - ar ko ta mēs sūdīgāki? - un kvartets arī dodas peldēt. Pie paša ūdens balodis saprot, ka kaut kas nav tā kā vajag un laikam vispār šī diena nav īpaši piemērota peldēšanai. Tāpēc iebāž galvu ūdenī, noskurinas (ko lūrat idioti, es te ar savu Head&Shoulders esmu atnācis higiēnas jautājumos!) un ar savu svītu aiztinas prom.
Cita lieta - kaijas. Pareizāk sakot mazie kaijulēni, kas mācās lidot. Treniņi notiek virs ūdens īpaši ekstremālos apstākļos, jo sacēlies ir pamatīgs vējš. Kaijulēns saprot, ka pa vējam māk lidot katrs idiots, pat krokodīls, tāpēc izaicina likteni un vērš savu vaigu pret vēju. Spārni tiek vicināti tik briesmīgi, ka pat ērglis to redzot pietaisītu treniņbikses. Nolidotā kilometrāža gan ir ļoti tuva nullei, jo viņs tur uz vietas gaisā tā plātās, kamēr vējš nabagu paņem un ietriec ar pakaļu ūdenī. Vēlaāk arī sekoja nodarbības grupās.
Tad vēl mēs bijām pie Mārupītes, maldījāmies sliežu rajonā, vēl mums uzgruzīja tikai viens suns (bija viens vits suns, kurš ļoti demonstratīvi novērsās un sāka pētīt puķes)un mājās mans gatavotais gulašs tika ieskaitīts! Tā, lūk, pagāja diena.