Totālā absurda teātris

Vārdsakot, redzēju sapni par absurda teātri. Izstāstīt par ko tas ir - gaužām neiespējami, jo tas ir par absurdu, un ja es mēģinātu jums paskaidrot sižetu, tad jūs izlemtu, ka esmu pilnīgi aizbraucis no sliedēm. Starp citu, tieši uz to arī absurda teātris turas.
=====================================================
    Pasākums notiek interaktīvā vidē - vienkārši kādu dienu es pamostos lielā, labiekārtotā istabā ar svarīgām, senlaicīgām mēbelēm, augstiem griestiem, un viss izskatās tā, kā Rīgas pirmskara dzīvokļos. Patiešām, paskatoties pa milzīgo logu, var redzēt, ka tā arī ir Rīga - par to liecina prāvas parādes durvis pretējās ielas pusē; blakus tām ieaugusi sienā memoriāla marmora plāksne "3.Šūšanas nodaļa". Un vairāk neko saprast nevar, bet ārā anturāža ir tāda, kā Dzirnavu ielā starp Brīvības un Barona, taču vēl skaidrāks ir tas, ka šī vieta atrodas kaut kur dziļi, dziļi pilsētas nomalē. Tāda kā no sabiedrības noslēpta vieta, kurā  ir tāds pats dzīvības formu trafiks, tur elpo  Canon modes veikali, būtiki, elektrotehnika, bižutērija, tikai autobusi, trolejbusi, taksometri un pārējais šeit nebraukā - tas pat idiotam ir saprotams.

Spriežot pēc augstuma, esam trešajā stāvā, bet dzīvokļi ir milzīgi, tātad pēc blokmājas mērvienībām - kādā piektajā. Istabā ienāk cilvēks. Viņš atgādina aktieri Mjagkovu (to, kurš "Likteņa ironijā" un "Dienesta romānā), tāds tuvredzīgs, atsvešināts, tomēr viņa uzvedība atgādina tos filmas momentus, kad viņš it kā ir par kaut ko satriekts, tāds aizgriezies pie sevis kaut ko svarīgu konstatē, tā klusi novelk un viņa sejas izteiksme vispirms piepildās ar atklāsmi, tad ar izlēmību un beigās ar pilnīgu neaprēķināmību. Es sēžu krēslā un klausos - patiešām atmosfēra elektrizējas ar to neaprēķināmības sajūtu - vēlēšanos nekavējoties aizmukt no sākuma slāpē ziņkāre,  bet tad tevi un tavu gribasspēku vienkārši salauž ar absurdu teikumu un notikumu virteni, tādu, kad visnevainīgāk sacītais nenovēršami slēpj draudus, bet visbiedējošākais tiek uztverts jau ar pilnīgu apātiju.

    Mēģināšu paskaidrot, uz kā balstās totālais absurds. Iedomājieties dokumentālo filmu par 10 cilvēku (nosacīti) dzīvesstāstiem. Šiem cilvēkiem nav ne mazākā sakara vienam ar otru. Katrs no šiem stāstiem sastāv no maziem dokumentāliem fragmentiņiem, kuriem, protams, tāpat nav sakara vienam ar otru. Lūk, filmas varonis tīra zivi, tad stāsta kaut ko savam sunim par saulrietu, tad ekrānā pavīd kaut kāda viņa sanitārā grāmatiņa - tādā secība, ka rodas šaubas, vai vispār iepriekšējais fragments ir bijis par to pašu cilvēku. Šeit tiek akcentēts tikai esošā momenta svarīgums, bijušais pazūd kā kaut kas nenozīmīgs, tikpat labi varēja arī nebūt, arī iepriekšējais cilvēks pagaist laika un telpas bezjēdzīgumā (ir viegli šo situāciju iedomāties, tikko sāksiet to salīdzināt arī ar laiku un elpas neizmērojamību). Kā jau sacīju - svarīgas ir tikai esošās sekundes. Tikko jūs pieķersieties kādam sižeta pavērsienam, režisors hipnotizētajai beletāžai parāda zaļu ekrānu ar līstošām, neko neizsakošu cipariņu straumēm kā filmā "Matrikss" un iestājas aizvien jauns tupiks.

Īsāk runājot, šajā telpā mani tur ar haosa palīdzību. Paši saprotiet, ka nekur iet, bēgt un slēpties nav iespējams, jo jau pēc divām sekundēm viss ellē ratā var mainīties un kļūt radikāli savādāks. Tāpēc sēdi un ftikaj. Pseidomjagkovs runā ar mani, neskatoties man virsū, katra frāze nesaistīta ar iepriekšējo, bet ar kaut kādu savu absurdo jēgu apveltīta - un es sāku arī kaut ko atbildēt uz jautājumiem, jautāt pats, kas un kāpēc un kas tālāk, jo nezkāpēc ir pārliecība, ka viņš nerunā ar sevi. Ar laiku nāk atskārsme, ka tas, ko es saku, ir tikpat bezjēdzīgs. Piemēram, laiku pa laikam, kad es kļūstu pavisam nervozs, viņs man iesaka aptīt apkārt sev kaut kādu palagu vai segu - it kā liekas, ka sekos kādas izmaiņas haotiskajā pasākumā, kāds turpinājums, un es aptinu sev apkārt visam kādu lielu halātu vai segu, taču jau pēc minūtes ir skaidrs, ka tas bija bezjēdzīgi un es lieku tās lupatas nost.

    Beidzot ir kāds pavērsiens - galvenais varonis (ne jau es) kaut kur aiziet, palieku dzīvoklī viens ar telefonu, pa kuru zvana. Telefonsarunām šajā lugā patiešām ir milzīga nozīme. Vispirms es noklausos kādu sarunu autoatbildētājā, tā ir interesanta, tikai nevar saprast par ko, tad man zvana kāda sieviete, kura mani uzskata par dzīvokļa saimnieku un sāk stāstīt par orbitālās stacijas pamešanu jau nedēļas - es saku, ka es visu nodošu adresātam. Beigās uz pēdējiem zvaniem man liekas, ka par galveno varoni es zinu pietiekoši daudz, lai varētu sākt atbildēt viņa vietā, un pārliecinoši esmu pieņēmis manieri  runāt klusu it kā pie sevis, sarunas vidū pēkšņi pateikt "labdien, es klausos" vai tikpat labi "labdien, es neklausos", un integrācija absolūti nenormālajā sižetā (par kuru, atgādināšu, ne vārda) ir īstenojusies, tās laikam ir beigas - es paskatos pa logu, redzu, ka sāk tumst (patiesībā tumst nevis debesis, bet neona izkārtnes tā kā nodziest, no "Capitol" vairs tikai trīs burti skaidri palikuši), priekšnamā atrodu lietus galošas, taču tad viss atkal turpinās.

Tāpat kā filmā "Likteņa ironija", pēkšņi dzīvoklī pa durvīm iebrāžas divas jautras draudzenes, pie tam par vienu no tām var teikt, ka viņa ir tik biedējoša, ka es uzreiz aizmirsu i par galošām, i par dziestošo "Capitol". Pēc uzvedības un aktivitātes viņa atgādina aktrisi Karīnu Tatārinovu, taču viņai ir tādi bezmaz sadistiski sejas vaibsti kā TV5 producentei Baibai Ripai, un, lūk, šis fantastiskais sajaukums veic daudzas, kustības, tādas jautras, spriganas, tikai sejas izteiksme nemainās, da i viņa nesaka neko, vispār tikai klusē. Viņa atgādina pilnīgi nojūgušos marioneti, bet drīzāk ir nojūdzies pats leļļu meistars. Runā tā otra, runā tādas kā kinokritiķes balsī, mēģina noskaidrot, ar ko es esmu šodien pļāpājis pa telefonu, un es atbildu, ka ar neko. Kā viņas aiziet, atgriežas eks-Mjagkovs ar kādu dāmu, kas izskatās pēc dioksinizētas Allas Pugačovas, ar interesi paklausās telefona atbildētājā, tad saka: "Mums ir jābrauc!"

Pirms tam mēs arī ieturam pēdējo kopīgi maltīti - tas ir vinegrets ar vārītām reņģēm, ļoti garšīgs, varbūt tāpēc, ka esmu ļoti izsalcis, bet tā vietā, lai antraktā ietu uz bufeti, esmu vienkārši laiku nobumbulējis telefonsakaros vai sazin vēl kur; kādu brīdi es tad vēl biju pārmeklējis antresolus, taču atradis tikai slidas, binokli un dvieļus. Pseidopugačovai šeit ir tāda kā apustuļa loma, jo asociācija ar pēdējo  vakarēdienu ir nepārvarama, tomēr nozīmes tam nav nekādas - tikko prātā ienāk kāda saprātīga doma, pie kuras pieturēties, kaleidoskops satricinās, un ir jau rīts no debesīm nolaižas migla, mirguļo mazi neredzami kristāliņi. Pēkšņi man  atnāk apjausma, ka pirms doties projām, man vajadzētu paskatīties uz mašīnas numuru, gadījumā, ja nu kas - viņš teica, mēs braucam, tātad lejā jābūt kādam auto.

Kamēr viņi vēl ēd vinegretu virtuvē, nesos pēc binokļa, pieskrienu pie loga, taču uzreiz nāk apjausma, ka labāk no sākuma paskatīties, vai pretējā ielas pusē nav kāda tāfelīte ar ielas nosaukumu, un blakus "3.šūšanas nodaļai" tiešām arī ir -   es lasu: "Fināla iela 125a".  Man jau likās, ka galīga nomale. Neesmu par tādu ielu dzirdējis. Tad aptinu ap sevi segu, un mēs dodamies lejā.