starp citu, viens lj jūzeris, kuru man ir ļoti interesanti lasīt - viņš ir no ļoti savdabīga politiski-apolitiska grupējuma (tags: filosofijas studenti, narkotikas, simpātijas pret totalitārām sistēmām, Dugins, Mamļejevs, runeta leģenda Miša Verbickis, utt.utjprjm. kas zin - sapratīs) reiz izvirzīja interesantu viedokli par to, kādēļ postpadomju valstīs ir tik lielas tautas prāvākās daļas antipātijas pret, piemēram, gejpraidu.

situācija ir tāda, ka psrs laikos šādi gājieni nesa sevī skaidru mesidžu. lūk, 1.maija gājienā uz ielām kolektīvi iziet darbaļaudis, un pārējiem ir skaidrs, ka viņi no rīta salāpīsies, bet atnesīs kādu labumu valstij. vai arī armijas diena - skaidrs, ka desantnieks tāpat no rīta salāpīsies, taču nosargās savas valsts robežas, lai nu tur kas. bet pret praidu ir attieksme, ka viņi no rīta salāpīsies un pēc tam vēl izies vismaz pāris praidos, bet lielākā daļa vispār aizbrauks uz zviedriju.

čujījat? šī sabiedrības attieksme nerodas kaut kāda seksuāla riebuma vai, ak dies, rūpju par nācijas nākotni dēļ. parastam cilvēkam uz to ir dziļi pofig. pamatā ir visparastākā neapmierinātība, ka "es te pašīju, kamēr viņi te rotājas". ļoti dziļi tradicionāla arī latviešiem, nevis skandināviem, kur var saņemt valsts pabalstus, ja indivīds nestrādā vai arī, teiksim, francūžiem, kuri pusmēnesi tāpat pavada dzerot vīnu ar plakātu rokās "mēs streikojam, ja kas".

un tā man šķiet ir ļoti precīza argumentācija pret ārzemju liberālajām tradīcijām. man šķiet, ka katrai valstij ir liberalitāte jāizstrādā (lai neteiktu - jānopelna) pašai, vadoties no esošās situācijas. mēs nevaram dzīvot pēc citu noteikumiem, utt.