es pēc tam vairs neraudāju.
Man zvanīja telefons, bet man negribas runāt. Man negribas neko. Man negaršo nekas, ko es mēģinu ielikt savā mutē, un man negaršo nekas, ko es ieleju savā mutē. Cilvēki sauc mani par stulbu meiteni un jautā, kur ir mana pašcieņa. Es tikai klausos, bet man ir vienalga. Man negribas neko. Tā, it kā man vairs nebūtu krāsas. un man pat ir vienalga.
Manī ir pilnīgs tukšums un manī ir pilnīgs miers. Tā, it kā manis vairs nebūtu.
Kā multenēs, kur vienam krabītim ir nomaldījies otrs krabītis. Un šis viens krabītis skumst.
Džinita teica, lai es nezvanu, tātad arī nerakstu.
Es naktī nevarēju aizmigt. Man bija tik neērti, visur niezēja, bija karsti, tad auksti, tad atkal kkā ne tā.. un tad es sāku pie sevis atkārtot, ka man viss izdosies, ka man viss izdosies, ka man viss izdosies..
Pagaidām man izdevās, bet man nevienu citu krabīti nevajag, es skumstu pēc sava vienīgā.

Man likās, ka mēs esam ģimene. Bebšu ģimene.
Ak es, stulbā muļķe! Kurš gan mani varētu mīlēt tādu?

Es negribu būt šeit un ilgoties, būt viena un neatbildēta.

"Bez Tevis es neesmu viens, es esmu nulle."

Kāpēc gan man pietrūkst drosmes un spēka cīnīties ar savām jūtām?

http://www.youtube.com/watch?v=cjoQIpAc00E

cik gan ļoti var sāpināt otra cilvēka vienaldzība, atgrūšana un novēršanās.

Es tiešām centos un centos no sirds.
Kā lai es remdēju to, cik ļoti man sāp? kā kailām miesām iemesta ugunī un pēc tam sālī. Viena un nekam nederīga. Nevienam interesanta un neviena gribēta.
Kāpēc es esmu tik akla?
tik briesmīga?
tik garlaicīga?
tik tukša un vienkārša?
tik neglīta un tizla?
tik neapdāvināta un nederīga?
kāpēc es nespēju būt laimīga un kāpēc mani pamet cilvēks, kuru es mīlu par visu visvairāk?


es taču beidzot pārkāpu sev, kodu lūpā, skatoties kā viņš skūpstās ar tām meitenēm.. es kodu lūpā un vienatnē raudāju, jo sāpēja sirds, ka viņam ir vienalga; kad viņš mani pazemoja, neaizstāvēja utt. Es izlikos, ka man ir vienalga- es ļāvu viņam dzīvot un devu brīvību. Un tad, kad es viņam dodu to, ko viņš vēlas, man tiek pārmests, ka es nemīlot. Bet kad beigsies pārmetumi par to, cik slikta es esmu bijusi, esmu un būšu? kad beidzot es darīšu to, kas būs pareizi un labi?

Mīlestība sāpot un sāpēšot vēl vismaz 30x, bet man ir vienalga, ka tā, jo tās sāpes būtu nies, ja vien man līdzās būtu mans mīļākais krabis pasaulē, kurš dod man spēku, iedvesmu un māju sajūtu.

Es nevaru iedomāties sevi bez viņa.

Un es salūztu ar katru stundu un minūti aizvien sīkākās drumstalās, kamēr man nav ziņu par viņu. Es dzirdu kā sitas mana sirds un viņa sāp. Man ir bail.

un man nav ne jausmas, kur viņš ir, ko viņš dara.. vai viņam viss ir kārtībā. vai viņš ir iedzēris vitamīnus? 100 punkti, ka nav, jo man vajadzēja viņam atgādināt.
kāpēc es esmu vienīgā, kurai tas rūp?
un kāpēc man ir tik skumji?

es nezinu, kā būs. Man drīz vairs nebūs spēka, man šķiet.