Previous 40

Nov. 19th, 2017

Nez kāpēc latvieši bija izdomājuši, ka vārds "slaktiņš", būs tieši tas, kuru mīlīgi lietot tikai deminutīvā?!

Nov. 16th, 2017

namu pārvaldnieka ugunsdrošības instrukcijā ir punkts 16.2, kurš liek - nekrist panikā. konkrētie divi vārdi teikumā izcelti boldā, kas manī jau izraisa paniku.

Nov. 15th, 2017

es neesmu vidusmēra latvietis.
es nezinu, kas es esmu, jo es svētkos neēdīšu torti cielaviņa.
man riebjas tā torte, tāda sausa.
sūds kaut kāds.

Nov. 13th, 2017

emis vakar bija uzzīmējis 'kluso dabu'. drīzāk pārzīmējis, jo stundā laikam bija cīnījies ar vāzi un augļiem, bet sapratis, ka nekas prātīgs tur nesanāks, zīmējis kaut ko pašizdomātu, īstena zinātnieka cienīgu darba galdu - ar izpreperētu aci, pinceti, kolbu ar tajā šķīstošu tableti un vēl kaut kādām aizdomīgām fiņķikļuškām. gribēju iebilst, ka skolotājai nepatiks, bet darbs bija tik zašibis stilīgs, ka nodomāju, nu i nafig, lai liek kādu atzīmi grib, šoreiz es bērnu nemēģināšu iespiest kaut kādā rāmī, jo vienīgais kas liecināja par to, ka īsti 'klusā daba' tā nav, bija bērns ar šausmās ieplestu seju, kurš skatījās pa logu, kuru emis bija uzzimējis 'klusās dabas' fonā.

Nov. 9th, 2017

Jā, es esmu nožēlojama, es skatos "lauku sētu". Šad tad visu, šad tad pa diagonāli, bet raidījums vismaz fonā iet vienmēr. Un kā jau īstens latvietis, kam patīk dramatisms un traģēdija, es vienmēr notrīcu, kad raidījuma beigās sūtot kādu mājās un dauzot šķīvi ar aizgājēja vārdu pret akmeni, tā parādot, ka spēlīte beigusies, vadītājs gandrīz trāpa viņiem acīs šķembas. Dažreiz pat brīnos, kā viņam tas vēl nav gadījies.

Nov. 7th, 2017

es strādāju ar idiotiem, patiešām.
kāds viens ir izdomājis, ka es esmu stāvoklī.
šeit es paņemšu nelielu pauzi, lai attaisnotos, ka pašai šķiet, ka neesmu nemaz tik resna, ka pēc trīs bērniem vēders tik ātri nepazūd, ka esmu tik nogurusi, ka nespēju aiziet uz sporta zāli, bet tā vietā vārtos vakarā pa gultu ar pulti rokā un kājām gaisā, jo neesmu gulējusi jau vairāk par gadu un ar šo kompensēju miegu, un ka vispār man garšo ēst.
bet tas viens ir mani klusām pētījis, lavījies apkārt, no vienas puses un no otras, vēl noķēris momentu, kad ir ticis apēsts kāds lieks ābols un aiziet - iemetis savu sūdiņu ventilātorā, kurš kā bacilis ir apskrējis daļu kolēģijas, kuri arī inficēti malači būdami, turpinājuši mest ventilatorā sūdus. un šodien beidzot bija tā diena, kad arī es esmu sagaidījusi jautājumu - vai tu esi stāvoklī?! jep, kāpēc ne, lai būtu ceturtais!

Nov. 6th, 2017

Es agrāk pat iedomāties nespēju, cik daudz ir šo sieviešu - pārdevēju un oficiantu, kuras piesarkst smaidā uz izšķīst uzvedībā vīriešu klientu priekšā, bet sevietes apkalpo kā kārtējo apgrūtinājumu garajā darba dienā.
pirmais tāds kadrs man gadījās piemājas topiņā, kur viena jauna pārdevēja ar naidu aizmeta manis nopirktās olas pa lenteri, kamēr cigaretes pērkošam kungam aiz manis saldā balstiņā ķīķinādama paziņoja, ka smēķēt esot slikti. toreiz tas bija tik uzkrītoši, ka izraisīja manī ļoti pozitīvas emocijas un es arī drusku paķiķināju, jo par laimi neviena ola nebija cetusi, un kā nekā es jau maksāju par olām nevis dienas sveicienu. es tagad vienmēr vņu nopētu un man sagādā prieku viņas uzvedība, pat jāsaka, ka es negribētu, lai viņa uzvestos savādāk, jo tad zustu sava veida izklaide, gaidot rindā pie kases.
bet ejot pusdienās, esmu atklājusi, ka tā sērga izplatās. nekad neņemu vērā, ja tā notiek vienreiz, jo uz to pētījumus nebalstīsi, gadās taču visādas kataklizmas cilvēku ikdienā, bet pēc tam viņš atkal ir ierindā. bet jau kuro reizi esmu ievērojusi, ka mans vistas giross uz galda tiek pasniegts tā, ka salātu lapas pašķīst pa gaisu un visu galdu. sākumā es vēl prasīju par mērcēm un sulu, tagad es klusēju, jo tiešām negribu cilvēkam traucēt viņa dzīves ceļā. pēc tam sēžu klusām ēdnīcas stūrītī un rijot asariņas vēroju kā vīriešiem tiek laba apetītes vēlējumi un plati smaidi.
dažreiz man liekas, ka vaina ir tieši manī, bet tad es šos cilvēkus sāku uztvert kā 'Официантка Анастасия Кузнецова' un man vairs nav tik sāpīgi..

Nov. 3rd, 2017

no sērijas "viss ir slikti"
es jau atkārtojos savu sāpju paušanā, bet man atkal gribējās pieminēt to, kā man riebjas sabiedriskais transports.
jā, esmu baigā prncese, nepatīk man, ka bomži pārpildītā tramvajā gāžas virsū, man pat riebjas turēties kaut kur, jo nemaz negribu domāt, cik un kādas 'darbīgas' rokas to visu ir apgramstījušas. es zinu, tas viss ir mans slinkums, atliek tikai ņemt palocīt kājas un sākt atkal uz darbu iet kājiņām, bet ekspresis no mājām līdz darbam tagad ir tik ērti..
runājot par šodienas sāpi, tie nav bomži, vai pārpilnība, vai smakas, bet šoferi.. viņi izmetušies krekliņos un skaisti plandošās blūzēs, sasprauduši mākslīgos ziedus, uzlikuši mūziku, veikuši visus nepieciešamos darbus, lai darba vieta būtu ērta un mājīga, silta un jauka. bet kamēr viņi tur dungo līdzi savu mīļāko dziesmu, mēs visi idioti pārbāztā tramvajā izbaudam viņu siltumu biezos mēteļos un šallēs. es neko nesaku par pieaugušajiem, nu nekas - sasvīdīs, izkāps ārā, drusku nosals un pēc tam mazliet paslimos, bet ko darīt mazajiem, kuri ratos sēž biezā kombinezonā?!

Nov. 1st, 2017

gads ir pietiekami ilgs laika posms, lai atkal sailgotos pēc skolas lētās bufetītes

Oct. 29th, 2017

Es vakar izlēju pudelīti ar zeļonku, bļin, lūk tas ir sāpīgi - rokas līdz elkoņiem zaļas, nagi zaļi, viss zaļš.. Noņēmu gredzenus, lai drošāk mērcēt acetonā, jo labāk, lai man āda noiet nekā es tādā paskatā uz darbu ietu. Gājām šodien uz veikalu, bet mani gredzeni joprojām stāv plauktiņā, tāpēc nopietni noteicu, ka veikalā noteikti visi domās, ka vīrs ar mīļāko iznācis. Viņš piekrita, piebilstot, ka ar vismīļāko. Ha! Svētdienas cukuriņš cibiņā!

Oct. 27th, 2017

ir viena smarža/smaka, kas velkas līdzi man visu mūžu.
kad mēs bijā sīki, tad braucām pirkt Stingu, mūsu suni. sencis bija no darba paņēmis busiņu, kuru Stings veiksmīgi pievēma un tas busiņš pēc tam baigi smirdēja. sencis tur tā un šitā, tīrīja un berza, smaržināja un dezinficēja, kamēr busiņš smaržoja/smirdēja pēc kaut kāda dīvaina odekolona, kuram tikai zinātājs varēja just cauri suņa vēmekļus. tā smaka varbūt mazinājās, bet tā arī līdz galam neizzuda visu busiņa kalpošanas laiku.
un lūk, ik pa laikam es to smaku kaut kur jūtu - trolejbusā, uz ielas, veikalā, bet šodien viņa ir tikusi arī līdz darbam. noteikti kādas reti dārgas smaržas, bet es jūtu tikai Stinga vēmekļus. vispār foršs suns bija..

Oct. 26th, 2017

nu lūk, un šodien atkal.. ēdu pusdienas, kad kolēģis man jautā - un ko tu darīsi tālāk?
kur tālāk, kas tālāk, kāpēc tālāk, esmu tikko atgriezusies - nesaprotu, kas atkal, kāpēc atkal, grozu galvu, bolu acis, mēģinu pieklājīgi norīt kumosu. atkal man tiek uzdots jautājums ar piebildi - tev taču ir maģistrs, tu nedomā meklēt kādu īstu darbu?!

Oct. 25th, 2017

Šorīt atradu zemē studentu apliecību. Atradu personu fb, uzrakstīju prieka vēsti, uz ko pretī saņēmu - kur atrodaties? Kad pateicu, ka strādāju centrā bet dzīvoju pāris minūtes no universitātes, saņēmu ziņu, ka saņemšana esot pārāk sarežģīta, lai metot apliecību ārā, ka vieglāk esot uztaisīt jaunu. Godīgi sakot, biju šokā, es nekad nevienu, kaut visnenozīmīgāko savu dokumentu negribētu atstāt pie sveša cilvēka, kur nu vēl ar bildi un personas kodu. Savāktu kaut vai tāpēc, lai kāds viņu "neizmestu laukā".

kāpēc ja cilvēks aiziet no darba ofisā, pārceļas uz laukiem vai uz mežu, iekāpj eko galošās un sāk nodarboties ar savu sirdslietu, piemēram, klūgu un smilgu piņķerēšanu nesaprotamās kombinācijās, tad visi viņam sauc malacis, malacis, viņš seko savam sapnim, viņš dara to, kas viņam patīk, kas dara viņu laimīgu, viņš pārtiek no ogām, sēnēm, zivīm, kaimiņa govs piena un iespējams jau ir nopircis vistu, kas dēj brīnišķigas olas, viņš ir kolosāls, viņš dzīvo dzīvi, bet ja cilvēks sēž ofisā, dara vienu un to pašu, par ko nesaņem miljonus, dara to jau vairāk nekā daudzus gadus, lai gan viņam ir augstākā izglītība un viņš spētu darīt daudz vairāk un daudz nopietnāk, viņš tiek uzskatīts par degradējošu sēni, lai gan viņa apmierinātības līmenis ar savu darbu ir tik pat liels kā klūgu pinējam, arī viņš ir laimīgs savā darbā, savā vietā, arī tas ir viņa sapņa darbs un viņam nah neko vairāk nevajag?! saprotams, ka klūgas nevar sacensties ar blenšanu datorā, bet cilvēki ir dažādi, nu daži vismaz ir pavisam dažādāki?! man gan pašai to biežāk atcerēties!

Oct. 13th, 2017

vakar ar vīru vienā bārā vērojām bārmeni. es saku, ka šams man atgādina vienu bārmeni iz dzīves pirms 15 gadiem, bet vīrs saka, ka viņam viņš atgādina vienu geimeri ko saticis naktī pālī interneta kafejnīcā un bliezuši kaut kādu tur tupu datorspēli. pasmējāmies, kāds baigais kadrs, mums abiem kādu atgādina, bet pats noteikti nemaz nenojauš par mūsu eksistenci. sākām mēģināt attīt atmiņā vārdu, kurš arī izrādījās identisks, kas jau sāka likties aizdomīgi. pēc pāris aliem, protams, nekaunības pietika paprasīt viņam kā šamo sauc. jep un tas bija viņš, gan tas ko zināju es, gan tas ko zināja vīrs.. vot tad mēs jau kuro reizi sēdējām un prātojām, cik reizes mūsu ceļi pa šo laiku ir krustojušies un cik reizes mēs viens otram esam blakus kaut kur stāvējuši vai vienaldzīgi pagājuši garām.

Oct. 10th, 2017

es šorīt aizmirsu telefonu mājās. jūtos tā it kā man būtu nocirsta roka.

Oct. 9th, 2017

es jau kaut kad šeit rakstīju stāstu par brīnišķīgu puķi, kuru man pirms desmit gadiem uzdāvināja mārketings un kuru es nevarēju ciest ne acu galā, fikuss kaut kāds debīls, tāds kā krūms, kā koks, lapas bālas, zari sausi, var redzēt, ka mīlestība dāvināšanas etapā izpalikusi. tā nu es, pārbaudot versiju, ka puķe taču jūt, visu šo gadu laikā cītīgi mēģināju viņu nonāvēt ar domu spēku, jo vienkārši nelaistīt likās pārāk nežēlīgi. viņa nīkuļoja, lapas bira, slima paskata kārkls, likās nu jau drīz, pavisam drīz, vēl mazliet palicis.. un tad pēc visu šo gadu uzcītīga eksperimenta mēģināt kādu nonāvēt ar domu spēku, es aizgāju dekrētā savā vietā atstājot cilvēku, kurš visticamāk sadirstu visu, ko arī veiksmīgi bija izdarījis, sākot ar manām orhidejām un beidzot ar kafijas aparātu, monitoru un sulu spiedi, izņemot vienu lietu (man patīk viņu saukt par lietu) - to stulbo nožēlojamo lakstu, kurš ir pārstādīts milzīgā podā, izaudzis divreiz lielāks un sadzinis brangas lapas! visi mani rīti, kad ejot viņam garām es klusām nosaku - labrīt, es tevi nemīlu - ir kaķim zem astes, visi naidīgie acu skatieni un nevērīgā izturēšanās, viss ir jāsāk no gala!

Oct. 6th, 2017

tāpat kā iesēžoties zobārsta krēslā es aizžmiedzu acis un pie sevis skaitu - drusciņ, drusciņ un viss būs labi, viss būs skaisti un nesāpīgi, tāpat mani rīti paiet tramvajā - es sakožu zobus un pie sevis skaitu - drusciņ, drusciņ un es būšu klāt, vairāk patīkamu braucienu, vairāk patīkamu braucienu..
un nepamet sajūta, ka no rīta visa jugla mauc uz imantu, bet imantai jātiek uz juglu.. lai slavēts tramvajs numur 1!

Oct. 4th, 2017

spriežot pēc vecāko bērnu atsauksmēm, attieksmes, uzvedības, atzīmēm, spējām vai jebkura cita parametra izskatās, ka esmu laba, ļoti laba mamma, lai gan arī viņus es atstāju gada vecumā un atgriezos pie darba virpas, tāpēc dažu kolēģu rolleyes un pārmetošie jautājumi, kā tik ātri? žēl nav? kam tu viņu uzgrūdi? uz mani atstāj tikai tik lielu iespaidu kā wtf, jāiet iedzert rīta tēja.. dzerot tēju domāju, kāda būtu normālākā atbilde uz jautājumu - žēl nav?! nu vot jums, kluba biedri, atzīšos, ka nē, nav. bērns smaida no rīta, vakarā, kam viņam mammu, ja viņai ir divas tādas māsas, kas ir daudz interesantākas par mani un vecmāmiņa, kura visu dienu krāmē klucīšus un ripina bumbiņas, nevis tīra māju, mazgā veļu vai stāv pie plīts kā to darīju es. beigas mazliet ož pēc attaisnošanās, varbūt sev, bet es vakar vakarā biju laimīga, laimes līmenis - max!

Sep. 30th, 2017

Gribētu rīt aizbraukt līdz laukiem, ar vīru, tā vienkārši, pa ceļam mašīnā izsmieties, tur nolasīt ābolus un izdzert tēju ar kūciņu, atrādīt bērnu un atgriezties mājās, bez mērķa, bez vēlmes kādu appist, tā viegli un vienkārši, ciemos, bet kā kādreiz teicis kāds gudrs cilvēks - BĻEĢ! Jūtos kā noziedzniece, jo izrādās, ka visas mūsu braukšanas reizes un vīra palīdzēšana vecvecākiem ir tikusi uzskatīta kā mērķtiecīga vēlme gūt labumu tikai sev. Es saprotu ir dažādi cilvēki un dažādi uzskati, bet man tiešām tagad negribas tur vairs braukt, lai kāds atkal kaut ko nepadomātu. Pirms pāris gadiem es jau klausījos šo dziesmu par sevi, ka esmu kopā ar vīru naudas dēļ. Jā, tāds bija mans ahujena viltīgais plāns, naudas dēļ būt kopā, naudas dēļ dzemdēt viņam bērnu un naudas dēļ pavadīt pagaidām laimīgākos gadus mūsu dzīvēs, smalks aprēķins, ibio. Un tagad izrādās man vīrs ir tāds pats aprēķinātājs, cilvēks kurš nekad neko svešu nav ņēmis un kādu apčakarējis tiek pataisīts par baigo apčakarētāju. Dažreiz liekas, ka ir cilvēki, kuriem vienmēr būs pieci, pieci nožēlojami gadi, kad smilšu kastē tu sēdi un tev liekas, ka kāds paskatās uz tavu grābekli, un paskatās tā viltīgi, tā ar nodomu, ļoti ļaunu nodomu!

Sep. 21st, 2017

Kad mēs bijām mazi, mums daudz ko neļāva, mierinājumam lietojot tādas frāzes kā - kad tev būs tik garas bikses kā man, kad tev būs pašam savs dzīvoklis, kad tu pelnīsi.. Tad tik varēsim ņemt dzīvniekus, ēst visādus mēslus un atmiņā paliekošākais par "grīdu un tapetēm". Tas laiks ir pienācis, viss ir sasniegts, bet.. te nu bija - nekādi prieki. Turpinu klausīties pārmetumus, kas un kur nav labi, kas un kur nav kārtībā un tosteris.. tas briesmīgais tosteris, kāpēc ir netīrs tosteris, kāpēc tosteris nav notīrīts, kāpēc viņš ir ielikts plauktā netīrs.. tosteris, tosteris, tosteris.. Svešās mājās svešs tosteris ir ielikts svešā plauktā netīrs, bļe..

Sep. 15th, 2017

Ko vajag atnest no veikala?, noprasīja vīrs pirms iziešanas no mājām, es teicu, ka neko, bet beigās nobļāvos, lai atnes sievai kādu našķīti.
Vītinātas gaļas vai sapuvuša siera vietā viņš atnesa Laimas konfekšu kasti. Dod man un smaida, priecīgs un lepns, zinot ka man riebjas. Un es sapratu, ka mīlu viņu ar katru dienu vairāk un vairāk.

Aug. 25th, 2017

3+ karte nebeidz pārsteigt atkal un atkal. Nekad neesmu no viņas gaidījusi mega ietaupījumu, jo atlaides ir smieklīgas un pārsvarā visur man jāparāda 3+ komandas atsūtītais buklets, lai pārdevējai pierādītu, kas tas vispār ir un ka man pienākas atlaide. Bet šodien sanāca super mīlīgi. Pirku Jānis Roze burvīgajā grāmatnīcā mazajam bērnam attīstošās puzles, devu savu karti un pārdevēja priecīgi paziņoja, ka atlaide pienākas tikai maisiņam. Nu ko darīt.. Lai iet maisiņam! Klap Klap priekā plaukstas :)

Es šodien apraudājos. Divreiz.
Izgājām ar meitām no bibliotēkas, pagājām jau kādus metrus simts, kad vidējā norāda uz onkuli ar vienu kāju un kruķiem. Prasīja, vai drīkstot aizskriet atpakaļ atvērt durvis. Stāvēju un pie sevis apraudājos, jo sapratu, ka kļūdu nav, pamatos bērns ir pareizs. Kad atskrēja atpakaļ, vecākā viņai paprasīja, kāpēc viņa tik ilgi. Apraudājos otrreiz.

Aug. 4th, 2017

Kad regulāro auksto zupu nomaina regulārie pildītie pipari, ir pienācis rudens.

Jul. 3rd, 2017

Mana māte ir kā Čaks Noriss - viņa saņem Maximas bukletus pirms tie vēl tiek nodrukāti.

Jun. 30th, 2017

šodien biju Ķīpsalā..
vecās mīļās mīļās mājas, kuras jau desmit gadus redzu tikai sapnī un pat diezgan regulāri. nekad neredzu dzīvokli, bet tikai pastkastītes, mājas ārpusi un dārziņu. kā izrādās dārziņa, kur tika mēģināts audzēt redīsus, dilles un pojenes, kuras regulāri zaga augšējie kaimiņi - narkomāni, vairs nav, tāpat kā viens narkomāns. otrs vēl cītīgi tur dzīvo, kā stāstīja satiktā kaimiņiene, kura uzreiz mūs atpazinusi. dārziņa vietā uzslietas pamatīgi lepnas privātmājas, tieši blakus mūsu vecajai, nolupušajai, pēc smakas mitrajai mājai, kurā tika izciesta visa bērnība. mans istabas logs, pa kuru lecām ārā, lai muktu uz veikalu pēc aliņa bija vaļā, nez kas tur tagad dzīvo, ko viņš ir izdarījis ar manu istabu, jo logs ielikts jauns šiks plastikāta.. atceros, ka gulēju istabā un skatījos uz antonofku aiz loga, mēģināju zaros saskatīt dzīvnieku un lietu formas, un sapņot par stulbiem seriāliem.. ābele, tajā kaut kas ir, tā ir atstāta, bet lepnās privātmājas sētas iekšpusē, kas priecē, jo viņa izskatījās mīlēta. diemžēl visam pārējam neies tik spīdoši, jo cilvēki tiek lūgti aizvākties, lai vecās mitrās mājas vietā varētu uzsliet smalkas privātmājas, tā stāstīja vecā kaimiņiene. līdz zundas kanālam, kurš tecēja gandrīz gar mājām tikt nevar, jo tur viss aizaudzis ar pamatīgiem krūmiem. ejam tālāk pa mazo ieliņu un satiekam nākamo kaimiņieni, kas dzīvo mazā privātmājiņā.. tā apstulbusi blenž uz mani un nevar noticēt, cik līdzīga esmu palikusi snautam.. ha in your face! bet tā jau forši, viņa vienmēr baigā pļāpa bijusi, izstāsta veselu stāstu ar savu versiju, novērojumiem un cilvēku likteņiem, kuri kādreiz ar mums dalīja veco māju un veco ielu.. tālāk jau aiziet jaunā ķīpsala, kurā manāma buržuju ietekme. bet bija viens tāds keks, pavecs vīrietis, kurš mums likās nevisai pie pilna rubļa, jo staigāja mammai pie rokas un kaut ko dīvainu runāja. agrāk, kad gājām pie senča uz darbu ķīpsalas otrā galā viņš stāvēja uz stūra un visiem piesējās, cik pulkstenis. un kā mirāža, kā pagātnes gļuks, nemaz nemainījies pa piecpadsmit gadiem, viņš tur stāv un pa gabalu jau bļauj - cik ir pulkstenis!

Jun. 24th, 2017

Man ir jauns novērojums!
Tāpat kā pēc Ziemassvētkiem fb laika josla ir pilna ar saderināšanās pasludinājumiem (nemaz nepieminēšu lieldienu olas, adventes vainagus un vecas birstošas lapas attiecīgajos periodos), tā pēc līgo vakara ir pilna lentere ar jauniem draudzības apliecinājumiem, kas liek saprast, cik draudzīgi kāds ar kādu kaut kur ir dzēris.
Nu skauž, protams!

Jun. 3rd, 2017

No sērijas 'viss ir slikti'.
Brīvdabas muzeja gadatirgus - kārtējais man nesaprotamais pasākums. Kas cilvēkiem tā par eiforiju mīcīties vienam otram virsū..

Jun. 1st, 2017

Vakar kaut kur fonā gāja jaunais prisonbreaks. Laikam esmu redzējusi tikai pirmās sezonas daļu un tad likās, ka nu baigi jau dramatiski, izstiepti, sarežģīti un kaitinoši. Bet šī pēdējā sezona.. mīlas viesulis nobāl.. aizviltas sievas, nozagti bērni, nenogalināmi galvenie varoņi.. īstens mājsaimnieču sapnis, tikai bez Hosē un Marijām.

May. 27th, 2017

Kad es redzu plakātu 'mērs bondars' vienmēr pasmaidu un atceros, cik ļoti leonardo dicaprio jaunībā man patika.. Hihihhhhiihihihi :)

May. 10th, 2017

Ja pavisam kārtīgi parēķina un salīdzina izdevumus par saldējumu un apkuri.. Tad lai iet, lai tik snieg, lai tik snieg..

May. 8th, 2017

Mūsu ģimene braši liek 2000gabalu puzli. Esam salikuši pusi, to, kurā ir torņi, mājas un parks. Palikusi otrā puse - 1000 zili gabaliņi debesīm..

May. 6th, 2017

Es te kā vietējais ciema pamuļķis stāvu prisma rindā kopā ar vēl tūkstoti tādiem pašiem pamuļķiem, kuriem liekas, ka ar 60% atlaidi arī sūds ir salds, lai bērns manis izcīnītās mobilā telefona mantas vietā labāk izvēlētos visu vakaru pavadīt graužot vilnas zeķi.

Apr. 2nd, 2017

Mairi, Mairi, facebook tevi mīl!

Mar. 26th, 2017

Nē nu to, ka viņa galīgi nejēdz ko kad un kam teikt mēs sapratām jau sen.
Bet šodien - vot tas bija vainags!

Mar. 17th, 2017

kad draugi ieliek bērna bildi fb ar uzrakstu angļu valodā, jo dzīvo aizrobežijā, un citi tavi draugi to komentē angliski.. Vot tas ir BĻEG!

Mar. 11th, 2017

Beidzot es esmu sieviete nevis trauku mazgājamā mašīna.

Mar. 8th, 2017

Bērna pirmais zobs atspoguļojas tikai manā sejā, manā nogurušajā, negulējušajā sejā..

Mar. 4th, 2017

...un es zinu - ar manu vīru viss būs kārtībā!

November 2017

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930  

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba