pljeckas miskaste

Šodien skatos facebook, ka bijusī kolēģe ielikusi bildi ar sevi un kaut kādu tur tekstiņu klāt. Kamēr visi steidz viņu sveikt svētkos, man vienīgā doma iekomentēt - jopcik, kādas tev jaunas, milzīgas krūtis!

Galīgi nepalīdz, kad aizsūtu kādam bildi ar bērniem, bet viņš man raksta - sencītis tā priecātos par jums. Un tad es atbildu - jā, priecātos bļeģ, bet viņs ir miris. Domās protams, neesmu tik atklāta, lai to uzrakstītu. Un bildes vairs nesūtu.

Spēlējos ar dēlu, pusstundu mācīju viņam uzlikt kluci uz kluča, tad viņš saspļāva peļķīti uz grīdas un laimīgs ar pirkstu viņu bakstīja, nekādas arhitektūras.

Katru reizi, kad kurjers atved paiku, man gribas viņam iedot miseni un pateikt - eu, vari paķert lejā izmest?

Man likās, ka es nopirktu vitamīnus pirms pāris dienām, bet šodien skatos, ka viena plāksnīte jau tukša - 3 nedēļas! Vienīgais rādītājs tam, ka paiet dienas un nedēļas, cilvēkam, kuram visas dienas ir vienādas.

Es kā ne pārāk zaļš cilvēks nesaprotu, kāpēc katru gadu namu pārvaldnieks žurkas var indēt, bet putnu ligzdas no ventilācijas šahtas nevar novākt?! Ar ko tas kam ir spārni ir labāks par to kam ir aste?!

Vai ir kāds, kurš savas oliņas nav iemērcis sarkanvīnā?!

Mājsaimnieces prieciņi.
Galvenais darbiņš no rīta ir pabarot un uztaisīt tehnisko apkopi jaunākajam. To es daru, kad visi lielie ir prom, jo man viņi no rītiem krīt uz nerviem.
Tad es sakrāmēju istabas, novācu veļu, ielieku mazgāt veļu, izkaru veļu.
Atakal baroju jaunāko.
Izkrāmēju, piekrāmēju trauķeni, savācu virtuvi, sāku taisīt ēst.
Baroju jaunāko.
Eju dušā, iztīru zibiņus.
Turpinu gatavot un tad eju pagulēt.
Baroju.
Ejam ārā pēc bērnudārznieka.
Baroju.
Mēģinu veltīt uzmanību vecākajām. Ļoti mēģinu. Atzīmes labas, uz treniņiem iet, cigaretes neatrodu. Viss ok.
Baroju bērnudārznieku.
Baroju mazāko.
Ļoti gaidu vīru un ielieku viņam klēpī viņa brīnišķīgo dēlu.
Guļu.
Baroju.
Guļu.
Baroju.
Guļu.
Un atkārtot visu no rīta.
Šis ir ideālais variants, kad mazais ir mierīgs un nekašķējas, realitātē te brīžiem ir elle. Un tās barošanas ir vairāk nekā spēju uzskaitīt.
Un mani labākie draugi ir barbora, rimi un pienaveikals kurjeri.

Man pāris reizes dzīvē ir bijušas vispārējās narkozes, bet šoreiz tas bija pilnīgi kosmoss.
Es kaut kur lidoju, bija tik smuki un tāda laba sajūta, bet tad šausmīgi sagribēju pie bērniem, ieraudzīju lampas un lēnām sāku atcerēties, kas notiek. Iegrābos rokā kādam, kas stāvēja pie gultas un caur skābekļa masku kaut ko šņurkstēju, ka gribu pie meitām. Kad jau daudz maz atjēdzos un dzirdēju, kā viss tas ārstu bars ķiķna, sapratu, ka tad jau laikam ar mani būs ok.

Tās briesmīgās puszaļās zemenes veikalos…
Valentīndiena šogad Latvijā būs izdevusies.

Mani lielie bērni negrib satikt savu senci, nu tik ļoti negrib, bet es saku, ka vajag, ka tēvs, ka sen nav satikts, bet iekšā viss vārās un gribas pateikt, ka pofig, lai neiet, lai nesatiek, lai pat nedod ziņu, ka nebūs, lai dara visu kā viņš, kad bērnībā gaidīja mājās, vai reizēs, kad slimoja, bet viņš pat zāles nevarēja atvest, jo draugi bija svarīgāki, bet bērni vienmēr varēja pagaidīt.

Kad stulbā grūtniece mēģina tēlot makgaiveru.

Un ir pienācis tas laiks, kad darba sludinājumā ir jānorāda, ka darbieniekam būs jāstrādā klātienē, savādāk lielākā daļa iesūtīto cv ir izmetami.

Ja cilvēkus pieņemtu darbā dēļ tā, ka viņi ir patīkami kā cilvēki, es nekad nedabūtu darbu. Man ir noveicies, ka kaut kādā brīdī manam darba devējam ir bijusi bezizejas situācija. Es pat esmu diezgan pateicīga par to, jo man liekas, ka pat esmu palikusi nedaudz patīkamāks cilvēks.

vīramāte no sākuma teica, ka negrib zināt mazā brāļa vārdu, gaidīšot, kad piedzims. es noteicu, lai tad vīrs izlemj, vai teikt, jo es savējiem pateicu. kad viņa uzzināja, ka visi zin, tad gan vajagot zināt, nevar jau atpalikt. vīrs pateica un tad viņa atbildēja, ka zinot vienu dikti debīlu ar tādu vārdu.
un tad viņa brīnās, kāpēc mēs viņai neatstājam bērnu pa brīvdienām..

es liku krūzi augšējā plauktā, kad viņa izslīdēja man no rokām un uzkrita uz pirms divām nedēļām nopirktās indukcijas plīts.
es sen nebiju tik ļoti raudājusi.. nesaprotu, vai tas ir grūtnieču tizlums vai dzīvokļa naids pret mani ir tikai audzis.

mums mājās nāk rūķis. katru rītu kaut ko iemet zeķē. tas mazajai par prieku, jo lielajām jau tas vecums sen beidzies. bet šodien zeķē būs kaut kas īpašs tieši viņām. kaut kas labāks par šokolādēm, kas viņu sejās radīs patiesu prieku, kaut kas, ko viņas tik ļoti kāro, bet kas nekad netiek atļauts. zeķē rūķis būs ielicis debešķīgās rolton paciņas..

Vakar pēc spāņu-japāņu spēles mums nosvila televizors. Piektais apdrošināšanas gadījums mums pēdējo pāris mēnešu laikā. Šis dzīvoklis brēc, lai es no viņa aizvācos.

Atkal Stradiņi uzņemšana. Ātrajos bija vīrietis un sieviete, dikti forši, visu laiku ķiķināja ar mani. Šitādus vajag sūtīt pie agonējošiem cilvēkiem. Uzņemšanā mani sagaidīja bijusī kolēģe, paķiķināja, ka es laikam ar šefu sacenšos bērnu skaitā, jo atkal esmu stāvoklī. Ak jā, man būs dēls. Tālāk aizveda uz uzņemšanu, un māsiņas man stāsta, ka es jau ceturtā šodien tāda grūtniece ar šitādien simptomiem, gaisā laikam kaut kas nelāgs. Tagad guļu, gaidu analīzes, priecājos, ka pagaidām nekas nesāp, skatos uz garām braucošajām vaļējām brūcēm un klausos māsiņu piedzīvojumos tēlaini visos sīkumos aprakstot dzērāju, kurš kritis uz sejas un izrāvis visu redeli un pusseju. Māsiņas saka, ka septiņpadsmitie mani sagrābšot, tie esot grūtnieču. Tad nu gaidu, kad kāds atskries un mani aizgrābs prom vai vēl labāks nosauks par simulantu un izmetīs pa durvīm.

aprīlī stirnu buka otrais posms gaujas-abula maršrutā - vietā, kur pirms septiņiem gadiem iepazinos ar savu vīru. galīgi sajūsmā!

Muterīte vakar man zvana pēc deviņiem, kad man jau sācies miera režīms, un prasa, lai es tur aizeju izmēru kaut kādu bērna jaciņu. Es saku, ka nu baigi nogurusi, nespēju pieslieties, ka ar jaciņu viss būs kārtībā. Tad viņa saka, lai es sabļauju lielo bērnu, lai viņa izmēra. Es saku, ka lielais bērns tikko no treniņa atvilcies, arī noguris - ēd un mācās vienlaicīgi. Nu un tad, protams, es dabūju dzirdēt kādi mēs visi nu tur šausmīgi noguruši, ka nevaram jaciņu izmērīt. Tā vietā, lai teiktu - dir..ā tev to jaciņu, es pieklājīgi atbildēju, ka mēs visu dienu strādājam, mācamies, treniņi n'shit nevis tā kā viņa - visu dienu neko nedara. Un tad.. viņa tik nenormāli apvainojās, jo viņa taču esot pelnījusi atpūsties, par ko man šaubu nav, es jau nepārmetu, ka viņa neko nedara, bet gribu lai viņa no mums atp..šas ar savu jaciņu. Tad es dabūju dzirdēt, ka viņas vecumā es arī atpūtīšoties un neko nedarīšot, par ko arī šaubu nav.
Īsāk - viņa ir pensijā jau daudzus gadus un neko nedara, bet laikam pateikt cilvēkam, ka viņš neko nedara, ir šausmīgi pazemojoši.

Mūsu vasaras ceļojums ar AirBaltic bija tāds, kāds kā laikam lielākaji daļai AirBaltic klientu - dīvainu aviokompāniju lidmašīna un kavēšanās ikgāk par četrām stundām, kas mūsu gadījumā mums bija pasakaini izdevīgi, jo pēc pāris mēnešu čakarēšanās esam saņēmuši kompensāciju, kas nosedz lidmašīnas biļetes un tās vakariņas ar milzīgo omāru, pēc kuru rēķina man aizlūza sirds.

nekas nemainās - marinēti tomāti un ķiršu kompots.. tā pati ēdienkarte jau ceturto reizi.

saktas puķu tirgus, tāda putnu kakātava.
katru rītu eju garām un baidos, ka kāds stulbais balodis stresā paceļoties man neizdur aci.
bet es saprotu arī puķu sievas, pie velna biznesu, galvenais, ka putni paēduši.

E-klasē saņēmu pirmo vēstuli no Braslas. Ak pilnīgi notirpu no satraukuma. Tik gadi pagājuši, bet vienalga sajūta, ka nesen esi pīpējis skolas teritorijā.

Šodien audzinātāja prasīja, kad plānojam sīko uz skolu laist. Teicu nākamgad, par ko viņa kļuva diezgan bažīga, jo sīkā mums esot vēl tāda rotaļīga… bļ… sešos gados rotaļīga. Cerams uz nākamā gada septembri jau būs prātīga - runās par reliģiju un politiku.

no cilvēka, kurš vakaros paskrien, iedzer, pierijas, es esmu palicis par cilvēku, kurš apguļas, pavaid, nomēra savu ēdienreizi.
es uz saviem četrdesmit sev gatavoju grandiozu dāvanu... aaa hah ha ha ahahahahahha ha hahahah

šodien ēdu viena, vakar ēdu viena, aizvakar ēdu viena. teicu, ka nesanāk iet kopā pusdienās, bet es meloju. vakar biju dikti nelaimīga, ka man jābrauc kopā ar kolēģi tramvajā, jo baigi negribēju ar viņu runāt. šodien ieraudzīju, ka tramvajā iekāpa viena cita kolēģe, pagriezos un izlikos, ka viņu neredzu, jo negribēju arī ar viņu runāt. dažreiz, kad es es negribu nevienu redzēt un dzirdēt, es izeju uz terases pasēdēt un priecājos, ja tur neviena nav.

es beidzot saslimu ar kovid.
iznācu no laboratorijas un tik sirsnīgi raudāju.
patīk, ka kāds augšā lietas nokārto manā vietā.

Šodien nopirkām vannasistabai flīzes, nolikām pagaidām koridorā. Kur gadījusies, kur ne, atnāk mutere, stāv koridorā, skatās uz flīzēm un prasa - nopietni?? Jūs šitādas liksiet??
Vot bļ, ko man tieši viņai atbildēt?? Diezgan droši, ka, ja flīzītes ir nopirktas, tad viņas tiks arī uzliktas. Un pēc tam viņa apvainojas, ka es mēģinu atbildēt uz tik debīlu jautājumu.

“Beidzot stirnu bukā naudas balvas” noteica Emis un nolaida finišā saņemto venden pudelīti depozīta aparātā.

Atnācu nogurusi mājās no vecāku sapulces, nopriecājos, ka tikko sācies hoķis un aizgāju līdz ledusskapim pēc alus, uztaisīju vēl ko graužamu un aizvilkos atpakaļ uz istabu. Ahujela no rezultāta un iemtu alu atpakaļ ledusskapī.

biju iemīļojusi vienu šampūnu, lētuci kaut kādu, bet man patika. aizgāju uz veikaliņu nopirkt, un pārdevēja saka, ka ukraiņu ražojums, ka drīz varētu beigties. nu labi, paņemšu vairākus - šitie jau nebojājas. vakar bērns saka, ka ar klasi nesīšot ziedojumus ukraiņiem, ka vajagot higiēnas preces, un tik krāmē manus ukraiņu šampūnu ukraiņiem.

man bija viens labs stāsts, kuru es negribu laist zūdībā, gribu pēc gadiem viņu lasīt un izsāpēt vēlreiz.
Mans paziņa man uzrakstīja ziņu, ka mana bērna etalons stāvot maximā pie kases aiz stikla. Pie tā pierast nevar. Katru reizi, kad viņa man stāsta, ka kaut ko ir padir..si, vai kās cits kaut ko ir atradis, ko viņa ir padir..si, tā sāpe pakrupē iespiež. Bet šoreiz taču viss bija labi, eatlons bija atrasts, bija tikai jāsavāc. Un tad viņa iznāca no maximas ar etalonu, piezvanīja man un pateica, ka esot somu atstājusi trolejbusā...

Gaidu, kad cilvēki beigs trakot un liks mierā sāli.

Kad rādīja dexteru, mēs ar vīru vēl nebijām pazīstami, bet izradās mums abiem šis seriāls bija dikti gājis pie sirds. Un tagad, kad viņi pēc astoņiem gadiem ir uztaisījuši turpinājumu, mēs to varam romantiski baudīt kopā :)

pljecka nav izšķīdusi, vēl ne..
kad mans bērns šodien raudot watsapā uzrakstīja, ka ejot uz toleti raudāt, jo trenere sacensībās ielikusi 400m skrējienā, pirmais, kas man ienāca prātā bija skumjas par pareizrakstību - uz tualeti, bļ.. ko es vēlāk mēģināju izlabot ar tekstu, cik ļoti es viņu mīlu. bet bija jau par vēlu, jo dabūju noklausīties, ka es mīlot tikai treneri.

Pēc uzvarēta šautriņu mača, čalis savas šautriņas sameta skatītājos, lai faniem arī piemiņa par šo uzvaru.

Ir pagājušas trīs nedēļas, un šodien ir pirmā diena, kad vīram beidzot vairs nav temperatūra. Dikti jau gaidīja, teicās, ka nosvinēs beidzot ar aliņu.

Pa nakti Rīgas satiksmes čaklie rūķi ir tramvajā katrai otrajai vietiņai uzlīmējuši krustiņu. Un cilvēki tiešām ir ļoti apzinīgi un uz krustiņa nesēž, visi stāv kājās viens otram blakus un elpo sejā. Vēl viedajiem laikam bija plāns turēt vaļā visus logus, ja sabiedriskajā būs vismaz 50proc aizpildījums. Gaidu kad tramvajs apstāsies un vadītājs sāks raut vaļā visus logus.