pljeckas miskaste

LOHS

нытик

man ir sācies brīvlaiks.
mazās dāmas aizbrauca uz laukiem.
pirmās divas dienas es berzu māju..
..un tagad mēģinu pierast pie domas, ka izejot no darba man nav jāskrien uz dārziņu, es vienkārši kaut kur lēnam eju. ka nakts vidū varu paņemt riteni un aizbraukt līdz vecrīgai vai ka man vispār nav jāiet mājās, bet ja arī es tur palieku, tad zinu, ka viss būs tieši tā kā es esmu atstājusi, nakāda bardaka, tikai miers un harmonija..

kas var būt stulbāks par vīrieti, kurš spēlējas ar bārbijām

Bļe es vēljoprojām nesaprotu, kā es varēju papist novusa turnīru..

šodiena ir tā diena, kad es sēžu un gaidu, kad diena beigsies. es labāk to darītu alā, bet man nav alas, man ir tikai pilns dzīvoklis ar cilvēkiem un ja es sākšu raudāt, ka tā mauka diena baigi ievilkusies un nebeidzas, tur neviens mani nežēlos, tur visi brēks, lai es beidzu raudāt.

šonedēļ sīkajai adaptēšanās nedēļa skolā. no rīta atstāju klasē sabijušos ar trīcošu lūpu.
es tikai gribēju piezvanīt un paprasīt kā viņai gāja, bet viņa pacēla klausuli un nobļāvās - mīlulīt, man nav laika - un nometa klausuli.
..bērns ir adaptējies!

man likās, ka es dzīvoju pasaulē, kurā katrs ir pelnījis dzirdēt "ei dirst", bet nē, izrādās, ka es neesmu..

es jau biju piemirsusi, ka vasarās no jebkura iespējamā elles dirsas cauruma izlido kāds kukainis..

UGF naudiņas par maiju maksā jūnijā pēdējā dienā

es šodien esmu ienesusi prieku daudzu cilvēku pirmdienā

ir tādi sīkumi, pavisam maziņi, kas liek pasmaidīt un uzlabo dienu.
viens no tiem ir smaidīgā snauta vidējais pirksts, kuru viņš no rītiem parāda, kad kāds no mums brauc otram garām!

pat bilde sanākusi kā kartiņā :)

pēdējās nedēļās man ir bijis tik daudz piedzīvojumu un emociju kā nekad.
man paliks labas labas atmiņas.. es drusku noskumu, ka visticamāk tikai atmiņas, bet pēc tam aizdomājos, cik stulbi, ka es nekad nepriecājos par to, kas ar mani notiek, bet skumstu par to, ka nenotiek vairāk. cilvēkam laikam nekad nebūs gana, vienmēr vajag vēl un vēl.
un vispār pofig, rīt lidošu uz itāliju :)

kādu pasūti tu, kāds pasūta tevi.
mauka karma, viss ir līdzsvarā..

Laurons ir kā Ziemassvētki, atlido reizi gadā uz pāris dienām, visi dzer, dejo un actiņās mirdz prieks..

aizgāju līdz pirmajai, satiku savu veco klases audzinātāju. simts gadi viņai bija jau pirms piecpadsmit gadiem, bet nemaz nav mainījusies, varbūt mati plānāki, bet seja tāda pati, smaidīga un zelta zobiņš tik pat mirdzošs kā acis. viņa mani atcerējās, parunājām, es izgāju arā, un jutos baigi forši, vecums tur neko nav sev paņēmis, ne izskatu ne prātu :)

es pēc ilgiem gadiem atkal mācos veidot attiecības ar kādu cilvēku.
nu man kaut kā ne visai ar to klāt laišanu, bet nu jācer, jācer..

Kopš šodienas man visi veči vairs nebūs cūkas, tagad būs arī kategorija -tie, kas mani vēl nav piepisuši..

visai tai iešanai, skriešanai un riteņbraukšanai ir arī sliktā puse- mīļākās drēbes man sāk sūdīgi izskatīties..

man ir vēl divas kategorijas:
1. cilvēki, kas vazājās pa riteņbraucēju celiņiem;
2. cilvēki, kas maximā apmaksā rēķinus;
- es jūs ienīstu!

mans telefons šovakar ir piesmiets

arī mans ilgus gadus gaidītais pavasaris ir pienācis..

bērnudārza izlaiduma klope ir sākusies :)

atpūtos, dzērām rumu un skatījāmies Кухня līdz pieciem rītā.

banka man atsūtīja elektronisko vēstuli ar sveicieniem un vēlmi tikties. rūpējoties par manu labklājību un nākotnes mērķu sasniegšanu, vēlas ar mani parunāt, iepazīties tuvāk un sniegt padomus, kas manu dzīvi pamatīgi atvieglošot! tā kā man vakar bija īpašā kauna diena diena, tad es beidzot atbildēju īsā vestulē, ka manu dzīvi sūdīgu padara fiksētās procentu likmes kredīts, kamēr eiribors pamatīgi krīt, bet mainīgās likmes lietotāji skraida apkārt svilpodami. uzrakstīju, ka, protams, tas ir neidzevīgi tikai man nevis viņiem un ka ja viņi pie tējas un cepuma grib aprunāt manu pensiju fondu, bērnu uzkrājumus un automātiskos maksājumus, tad tas manu labklājību nekādi neuzlabos.
nepagāja ne stunda, kad man piezvanīja tante. es ļoti sabijos, sapratu, ka kauna diena turpinājās. viņa tik ātri un skaļi runāja, ka es pieslēdzos tikai pie teikuma, kad viņa teica - jā, jā mēs varam jums samazināt procentu likmi! nu tas protams man maksās un tā, bet nu pie eiribora kāds tas ir tagad arī es varēšu skraidīt apkārt svilpodama. viss tajā brīdī likās baigi skaisti un jauki, debesis pavērās un saulīte spīdēja tikai uz mani. apsolīja visu aprēķināt un piezvanīt piektdien, tā arī beidzām sarunu. bet mākonīši tikmēr lenām sāka savilkties. un galvā tāda smaga doma - vai tiešām viņiem rūp, ka es te viņiem drusku pārmaksāju?!
sēžu un domāju, kas pie velna notiks ar eiriboru nākamo trīs gadu laikā?! patinu atpakaļ prognozes par citiem gadiem, kaut kā viņas nekad nepiepildās, nekad. ja nu viņš uzkāps tādos augstumos, ka es staigāšu paceltu galvu, kamēr pārējie nolaidīs savus puņķainos degunus. bet ja nu viņš vēl kādu laiku nemainīsies un es katru mēnesi šķiros no naudiņas tāpat vien?!
tāda diezgan nožēlojama azartspēle.

tā vietā, lai sliktas domas un depresīvu garastāvokli mēģinātu nosist dzeramajā, esmu sākusi skriet. lētāk un veselīgāk, atkarību gan izraisa..

es strādāju šeit jau astoņus gadus, bet šodien lakam ir pirmā diena, kad visi man kaut ko pasaka un iemesls tam ir diezgan nožēlojams - cilvēks, kurš visu laiku staigā melnās vai palēkās drēbēs, vai melnās un sarkanās drēbēs ir uzvilcis rozā džemperi, nu bļe nu veļas diena taču!

mēs kad bijām mazi, tad multenes rādīja reizi nedēļā, tev bija ezis, bet man zils čeburaška, visu brīvo laiku mēs pavadījām ārā- pie garāžas, aiz garāžas uz garāžas, mums bija štābi un same shit. mēs tvarstījām sētas kaķus un meklējām, kurā šķūņītī šoreiz ir saražoti kaķēni. ēdām ābolus no čikanova ābeles un plūmes no britastantes koka, bļa bija tik kruti.
bet tagad, mani bērni lielāko vakar daļu pavada pie televizora vai datora, un tas vēl būtu sīkums, viņi audzē manā telefonā kaku, viņi viņu baro, spēlējās un mazgā, bļe bet kaka šodien nomira, un man bail iet mājās, jo tā būs lielāka traģēdija nekā tas kā mēs bērnībā lecot no garāžas lauzām rokas un kājas..

šodien bija labākais gājiens. visos luksoforos bija zaļais, kas nečakarē vidējo ātrumu un liek domāt, ka diena varētu būt izdevusies.

ja viņa labi zin, ka te paliks vēl stundu, nahuj viņa nevar novilkt zābakus, vazājas pa visām istabām atstājot peļķes. labi zin, ka mazbērni sēž uz grīdas un skraida plikām kājām. nu bļeģ, kas pie velna ar visu to ģimeni ir?!