Previous 40

Jan. 17th, 2018

Vistrakākais jaunajā darbiņā ir tas, ka man sāk patikt.

Jan. 15th, 2018

Kad es cilvēkiem izstāstu, ka man tagad ir cits amats, viņi visi mani apsveic. Es nesaprotu, kāpēc viņi tā dara, jo, ja es būtu gribējusu citu amatu, es 13 gadus nebūtu sēdējusi tur kur es sēdēju.

Dec. 30th, 2017

Mana deviņgadīgā meita šodien saviebās, kad es viņai no sava šķīvja devu gurķi, kurš bija stāvējis blakus bietei. Lai neteiktu, ka viņai riebjas bietes, jo mani kaitina, ka viņas neēd neko veselīgu, viņa cēli noteica, ka viņa tādu neēdīs, jo gurķim esot periods.

Dec. 29th, 2017

- labdien, RS Edžus.
- labdien, mans bērns kārtējo reizi ir pazaudējis etalonu.
- jums viņu vajag bloķēt.
- bet ja nu viņš tiek atrasts?!
- ja kāds tikmēr etalonu izmantos un kontrolieri to ievēros, tad sods tiks piespriests personai, uz kura vārda ir etalons.
- astoņgadīgam bērnam? sods? cik smags sods?
- pēc noteikumiem, ja sveša persona lieto sev nepiederošu etalonu.. bla bla bla..
- Edžu.. tu esi idiots?

pēdējā mēneša laikā laika trūkuma dēļ laikam jau kādu ceturto rezi sanāk 'pusdienot' top veikalā. vispār tur ir garšīgi salāti, bulkas un siltie izņemot tos, kuri sabāzti alumīnija kastēs, tiem ir pretīga bleķa piegarša. un tā nu es jau ceturto reizi ejot pēc ēdumiņa pārliecinos, ka viņiem ir pamatīgas problēmas kolektīvā, jo katru reizi tiek aprunāts tas viens kolēģis, kurš neko nedara, kurš nekad nevar nevienu aizvietot, kurš vienmēr kavē uttutjp. nezinu vai viņas katru reizi runā par vienu un to pašu cilvēku, vai viena par otru atkarībā no tā, kura nav klāt, bet no malas tas izskatās fifīgi, tie gaisā sacirstie deguni un izmestās frāzes, ka viņas jau to nedarīs, lai tā tur to pati dara, īsta izrāde. izrādi patiesāku padara tas, ka viņām jau, protams, liekas, ka to dzird tikai viņas, un aiz letes sākas cita pasaule. mēs tur tādi rindā stāvoši robotiņi, kuri neko nedzird, bet tikai domā par to, kā ātrāk piestumt māgas.

Dec. 28th, 2017

Vecāka par mauku profesiju ir tikai kļūda iepīties naudas darījumos ar draugiem.

Dec. 25th, 2017

Labrīt, priecīgus svētkus!
Kā jau pagājušo gadu ap šito laiku rakstīju, man īpaši priecē cilvēki, kas saderinās Ziemassvētku vakarā. Tad es no rīta pieceļos un skrulēju savu draugu lentu turp un atpakaļ, lai apjaustu visus šos oriģinālos cilvēkus. Saderināšanās vēl nav nekas, tas varētu būt skaists un mīlīgs process, bet vispatiesāko prieku laikam rada nevis sēdēšana pie egles ar karstvīnu vienam otra apskāvienos un kāzu scenārija skices uzmešanas, bet gan milzīgais darbs ar Facebook komentāriem, reaģēšana un pateicības atbilžu rakstīšana. No pagājušā gada varoņiem neviens vēl nav apprecējies, redzēs ko nesīs nākošais gads.
Bet nu katram savs, kamēr ir cilvēki, kas visas savas figņas met fb, tikmēr es visas viņu figņas ieskicēju sev te.

Dec. 20th, 2017

es vakar vedu bērnu uz skolu, jo bija baigi agrs un viņa negribēja iet viena. bija silts un kājās bija gadījušās kedas, tāpēc izdomāju, ka iešu kājām, jo stundu ātrāk ierasties darbā ir psiholoģiski smagi. stunda miera, bez ķīviņiem un jautājumiem kas kur kad ko, tikai mēs ar mūziku un pāris domām par man izvēlētu tematu. mana kļūda bija tajā, ka nebiju novērtējusi savu psihisko, emocionālo dajebkādu tur stāvokli, jo šorīt aizejot uz pieturu un sagaidot tramvaju, es tajā visa ļaunuma perēklī iekāpt nevarēju. pagriezos uz aiztipināju pa taku uz darbu.

Dec. 19th, 2017

biezais mētelis ar pusgarām rokām

Dec. 18th, 2017

es šogad neko nesvinēšu, nekur nebraukšu un nekādus sūda pīrāgus neēdīšu..
kad kur ar ko svinēt, kad egli pirkt, kad dāvanas, kad ēdienus, kādus ēdienus, cik ēdienus uttutjp.
man riebjas iet uz veikalu pirkt pamperus, jo cilvēku bari pērk plastmasas salavečus un dāvanu papīrus, kuros ietīt plastmasas salavečus.
cerams, ka nebūs sniegs, lai citiem nav prieks.

Dec. 13th, 2017

Kad man paliek skumji, es iedomājos par to bērnu, kuram meitas klasē uz klases vakaru līdzi bija iedoti biešu čipsi. Un es saprotu, ka manas problēmas nav problēmas, tas ir mākslīgi uzpūsts 'sūds'.

Dec. 11th, 2017

Dec. 3rd, 2017

..es zinu, ka aizmigšu un beigas neredzēšu, un man nav ne jausmas, kurš varētu uzvarēt x faktorā.. intriga zvērīga!

Nov. 28th, 2017

manis pēc varētu nogriezt visus labumus un atvieglojumus vecākiem ar noteikumu, ka valstī ar likumu tiktu aizliegtas fonda naudas. nekas nevar sabeigt prieku par bezmaksas izglītību vai pulciņiem vairāk kā mistiskā naudas vākšana kaut kam nezin kam, jo varbūt kādreiz noderēs. es pat labprāt maksātu par pulciņiem konkrētu summu mēnesī, lai tikai neviens šo naudu nesauktu par fonda naudu.

Nov. 27th, 2017

'īstā soļankā jabūt nierēm', noteica vīrs, kurš tikko bija atgriezies no divu dienu vazāšanās pa mežiem un bļaušanas uz zvēriem, un iemeta kaut kādu sūda kunkuli katlā, kamēr es šo laiku biju izmantojusi, lai vienu pēc otras aicinātu ciemos dažas sen neredzētas draudzenes, ar kurām iedzerot kādu interesantāku dzērienu par tarhūnu, papļāpāt un paskatīties televizoru. jāsaka, ka divu gadu laikā biju piemirsusi, ka eksistē tāda lieta kā paģiras. arī šoreiz likās, ka izšļūkšu tikai ar kalti mutē pieceļoties piecos no rīta, bet situācija ar paģirām mainījās, kad nieru vārīšanās uzņēma apgriezienus.

man jau likās, ka tik vienkārši tas nenotiek, pasaulē nav nejaušību..

Nov. 24th, 2017

pēc nedēļas ilgām galvassāpēm es šorīt atkal jūtos labi.
#smiltsērkšķukandža

Nov. 23rd, 2017

nu tad beidzot es jūtos pietiekami veca, lai kritizētu mūsdienu jaunatni. nu labi, ne jau kritizētu, bet apbrīnotu.
kad mēs augām, modē bija biezi zābaki, zemas jostasvietas bikses un bieza jaka, bet īsa, tik īsa, lai varētu redzēt pliku puncīti un muguru, un tad tik omes varēja mesties klāt gānīšanai par to, ka šitām jau nu bērni nebūs. ha, bariņš ir!
tagad laiki ir mainījušies, skatos uz tiem cilvēkiem, kuri milzīgas biezas šalles aptinuši no vidukļa līdz degunam tā, ka tikai viltīgās ačteles zib ārā, bet kājās uzvilkuši kediņas un īsas biksītes ar jostasvietu līdz padusēm, tā ka labi redzamas plikas potītes. es domāju, ka man vienai to redzot aukstums pārņem gan miesu, gan dvēseli, bet nē, vakar ejot pusdienās ar kolēģi, es sajutu, kā viņa man blakus nodrebinās, ieaugot vienu tādu jauniešu trijotni ejot mums pa priekšu.

Nov. 22nd, 2017

es kā īstenākais ledus šļūkšanas fans nespēju slāpēt prieku un dungot Dukura pelnīto, bet nesaņemto himnu par viņa soču zeltu

Nov. 19th, 2017

Nez kāpēc latvieši bija izdomājuši, ka vārds "slaktiņš", būs tieši tas, kuru mīlīgi lietot tikai deminutīvā?!

Nov. 16th, 2017

namu pārvaldnieka ugunsdrošības instrukcijā ir punkts 16.2, kurš liek - nekrist panikā. konkrētie divi vārdi teikumā izcelti boldā, kas manī jau izraisa paniku.

Nov. 15th, 2017

es neesmu vidusmēra latvietis.
es nezinu, kas es esmu, jo es svētkos neēdīšu torti cielaviņa.
man riebjas tā torte, tāda sausa.
sūds kaut kāds.

Nov. 13th, 2017

emis vakar bija uzzīmējis 'kluso dabu'. drīzāk pārzīmējis, jo stundā laikam bija cīnījies ar vāzi un augļiem, bet sapratis, ka nekas prātīgs tur nesanāks, zīmējis kaut ko pašizdomātu, īstena zinātnieka cienīgu darba galdu - ar izpreperētu aci, pinceti, kolbu ar tajā šķīstošu tableti un vēl kaut kādām aizdomīgām fiņķikļuškām. gribēju iebilst, ka skolotājai nepatiks, bet darbs bija tik zašibis stilīgs, ka nodomāju, nu i nafig, lai liek kādu atzīmi grib, šoreiz es bērnu nemēģināšu iespiest kaut kādā rāmī, jo vienīgais kas liecināja par to, ka īsti 'klusā daba' tā nav, bija bērns ar šausmās ieplestu seju, kurš skatījās pa logu, kuru emis bija uzzimējis 'klusās dabas' fonā.

Nov. 9th, 2017

Jā, es esmu nožēlojama, es skatos "lauku sētu". Šad tad visu, šad tad pa diagonāli, bet raidījums vismaz fonā iet vienmēr. Un kā jau īstens latvietis, kam patīk dramatisms un traģēdija, es vienmēr notrīcu, kad raidījuma beigās sūtot kādu mājās un dauzot šķīvi ar aizgājēja vārdu pret akmeni, tā parādot, ka spēlīte beigusies, vadītājs gandrīz trāpa viņiem acīs šķembas. Dažreiz pat brīnos, kā viņam tas vēl nav gadījies.

Nov. 7th, 2017

es strādāju ar idiotiem, patiešām.
kāds viens ir izdomājis, ka es esmu stāvoklī.
šeit es paņemšu nelielu pauzi, lai attaisnotos, ka pašai šķiet, ka neesmu nemaz tik resna, ka pēc trīs bērniem vēders tik ātri nepazūd, ka esmu tik nogurusi, ka nespēju aiziet uz sporta zāli, bet tā vietā vārtos vakarā pa gultu ar pulti rokā un kājām gaisā, jo neesmu gulējusi jau vairāk par gadu un ar šo kompensēju miegu, un ka vispār man garšo ēst.
bet tas viens ir mani klusām pētījis, lavījies apkārt, no vienas puses un no otras, vēl noķēris momentu, kad ir ticis apēsts kāds lieks ābols un aiziet - iemetis savu sūdiņu ventilātorā, kurš kā bacilis ir apskrējis daļu kolēģijas, kuri arī inficēti malači būdami, turpinājuši mest ventilatorā sūdus. un šodien beidzot bija tā diena, kad arī es esmu sagaidījusi jautājumu - vai tu esi stāvoklī?! jep, kāpēc ne, lai būtu ceturtais!

Nov. 6th, 2017

Es agrāk pat iedomāties nespēju, cik daudz ir šo sieviešu - pārdevēju un oficiantu, kuras piesarkst smaidā uz izšķīst uzvedībā vīriešu klientu priekšā, bet sevietes apkalpo kā kārtējo apgrūtinājumu garajā darba dienā.
pirmais tāds kadrs man gadījās piemājas topiņā, kur viena jauna pārdevēja ar naidu aizmeta manis nopirktās olas pa lenteri, kamēr cigaretes pērkošam kungam aiz manis saldā balstiņā ķīķinādama paziņoja, ka smēķēt esot slikti. toreiz tas bija tik uzkrītoši, ka izraisīja manī ļoti pozitīvas emocijas un es arī drusku paķiķināju, jo par laimi neviena ola nebija cetusi, un kā nekā es jau maksāju par olām nevis dienas sveicienu. es tagad vienmēr vņu nopētu un man sagādā prieku viņas uzvedība, pat jāsaka, ka es negribētu, lai viņa uzvestos savādāk, jo tad zustu sava veida izklaide, gaidot rindā pie kases.
bet ejot pusdienās, esmu atklājusi, ka tā sērga izplatās. nekad neņemu vērā, ja tā notiek vienreiz, jo uz to pētījumus nebalstīsi, gadās taču visādas kataklizmas cilvēku ikdienā, bet pēc tam viņš atkal ir ierindā. bet jau kuro reizi esmu ievērojusi, ka mans vistas giross uz galda tiek pasniegts tā, ka salātu lapas pašķīst pa gaisu un visu galdu. sākumā es vēl prasīju par mērcēm un sulu, tagad es klusēju, jo tiešām negribu cilvēkam traucēt viņa dzīves ceļā. pēc tam sēžu klusām ēdnīcas stūrītī un rijot asariņas vēroju kā vīriešiem tiek laba apetītes vēlējumi un plati smaidi.
dažreiz man liekas, ka vaina ir tieši manī, bet tad es šos cilvēkus sāku uztvert kā 'Официантка Анастасия Кузнецова' un man vairs nav tik sāpīgi..

Nov. 3rd, 2017

no sērijas "viss ir slikti"
es jau atkārtojos savu sāpju paušanā, bet man atkal gribējās pieminēt to, kā man riebjas sabiedriskais transports.
jā, esmu baigā prncese, nepatīk man, ka bomži pārpildītā tramvajā gāžas virsū, man pat riebjas turēties kaut kur, jo nemaz negribu domāt, cik un kādas 'darbīgas' rokas to visu ir apgramstījušas. es zinu, tas viss ir mans slinkums, atliek tikai ņemt palocīt kājas un sākt atkal uz darbu iet kājiņām, bet ekspresis no mājām līdz darbam tagad ir tik ērti..
runājot par šodienas sāpi, tie nav bomži, vai pārpilnība, vai smakas, bet šoferi.. viņi izmetušies krekliņos un skaisti plandošās blūzēs, sasprauduši mākslīgos ziedus, uzlikuši mūziku, veikuši visus nepieciešamos darbus, lai darba vieta būtu ērta un mājīga, silta un jauka. bet kamēr viņi tur dungo līdzi savu mīļāko dziesmu, mēs visi idioti pārbāztā tramvajā izbaudam viņu siltumu biezos mēteļos un šallēs. es neko nesaku par pieaugušajiem, nu nekas - sasvīdīs, izkāps ārā, drusku nosals un pēc tam mazliet paslimos, bet ko darīt mazajiem, kuri ratos sēž biezā kombinezonā?!

Nov. 1st, 2017

gads ir pietiekami ilgs laika posms, lai atkal sailgotos pēc skolas lētās bufetītes

Oct. 29th, 2017

Es vakar izlēju pudelīti ar zeļonku, bļin, lūk tas ir sāpīgi - rokas līdz elkoņiem zaļas, nagi zaļi, viss zaļš.. Noņēmu gredzenus, lai drošāk mērcēt acetonā, jo labāk, lai man āda noiet nekā es tādā paskatā uz darbu ietu. Gājām šodien uz veikalu, bet mani gredzeni joprojām stāv plauktiņā, tāpēc nopietni noteicu, ka veikalā noteikti visi domās, ka vīrs ar mīļāko iznācis. Viņš piekrita, piebilstot, ka ar vismīļāko. Ha! Svētdienas cukuriņš cibiņā!

Oct. 27th, 2017

ir viena smarža/smaka, kas velkas līdzi man visu mūžu.
kad mēs bijā sīki, tad braucām pirkt Stingu, mūsu suni. sencis bija no darba paņēmis busiņu, kuru Stings veiksmīgi pievēma un tas busiņš pēc tam baigi smirdēja. sencis tur tā un šitā, tīrīja un berza, smaržināja un dezinficēja, kamēr busiņš smaržoja/smirdēja pēc kaut kāda dīvaina odekolona, kuram tikai zinātājs varēja just cauri suņa vēmekļus. tā smaka varbūt mazinājās, bet tā arī līdz galam neizzuda visu busiņa kalpošanas laiku.
un lūk, ik pa laikam es to smaku kaut kur jūtu - trolejbusā, uz ielas, veikalā, bet šodien viņa ir tikusi arī līdz darbam. noteikti kādas reti dārgas smaržas, bet es jūtu tikai Stinga vēmekļus. vispār foršs suns bija..

Oct. 26th, 2017

nu lūk, un šodien atkal.. ēdu pusdienas, kad kolēģis man jautā - un ko tu darīsi tālāk?
kur tālāk, kas tālāk, kāpēc tālāk, esmu tikko atgriezusies - nesaprotu, kas atkal, kāpēc atkal, grozu galvu, bolu acis, mēģinu pieklājīgi norīt kumosu. atkal man tiek uzdots jautājums ar piebildi - tev taču ir maģistrs, tu nedomā meklēt kādu īstu darbu?!

Oct. 25th, 2017

Šorīt atradu zemē studentu apliecību. Atradu personu fb, uzrakstīju prieka vēsti, uz ko pretī saņēmu - kur atrodaties? Kad pateicu, ka strādāju centrā bet dzīvoju pāris minūtes no universitātes, saņēmu ziņu, ka saņemšana esot pārāk sarežģīta, lai metot apliecību ārā, ka vieglāk esot uztaisīt jaunu. Godīgi sakot, biju šokā, es nekad nevienu, kaut visnenozīmīgāko savu dokumentu negribētu atstāt pie sveša cilvēka, kur nu vēl ar bildi un personas kodu. Savāktu kaut vai tāpēc, lai kāds viņu "neizmestu laukā".

kāpēc ja cilvēks aiziet no darba ofisā, pārceļas uz laukiem vai uz mežu, iekāpj eko galošās un sāk nodarboties ar savu sirdslietu, piemēram, klūgu un smilgu piņķerēšanu nesaprotamās kombinācijās, tad visi viņam sauc malacis, malacis, viņš seko savam sapnim, viņš dara to, kas viņam patīk, kas dara viņu laimīgu, viņš pārtiek no ogām, sēnēm, zivīm, kaimiņa govs piena un iespējams jau ir nopircis vistu, kas dēj brīnišķigas olas, viņš ir kolosāls, viņš dzīvo dzīvi, bet ja cilvēks sēž ofisā, dara vienu un to pašu, par ko nesaņem miljonus, dara to jau vairāk nekā daudzus gadus, lai gan viņam ir augstākā izglītība un viņš spētu darīt daudz vairāk un daudz nopietnāk, viņš tiek uzskatīts par degradējošu sēni, lai gan viņa apmierinātības līmenis ar savu darbu ir tik pat liels kā klūgu pinējam, arī viņš ir laimīgs savā darbā, savā vietā, arī tas ir viņa sapņa darbs un viņam nah neko vairāk nevajag?! saprotams, ka klūgas nevar sacensties ar blenšanu datorā, bet cilvēki ir dažādi, nu daži vismaz ir pavisam dažādāki?! man gan pašai to biežāk atcerēties!

Oct. 13th, 2017

vakar ar vīru vienā bārā vērojām bārmeni. es saku, ka šams man atgādina vienu bārmeni iz dzīves pirms 15 gadiem, bet vīrs saka, ka viņam viņš atgādina vienu geimeri ko saticis naktī pālī interneta kafejnīcā un bliezuši kaut kādu tur tupu datorspēli. pasmējāmies, kāds baigais kadrs, mums abiem kādu atgādina, bet pats noteikti nemaz nenojauš par mūsu eksistenci. sākām mēģināt attīt atmiņā vārdu, kurš arī izrādījās identisks, kas jau sāka likties aizdomīgi. pēc pāris aliem, protams, nekaunības pietika paprasīt viņam kā šamo sauc. jep un tas bija viņš, gan tas ko zināju es, gan tas ko zināja vīrs.. vot tad mēs jau kuro reizi sēdējām un prātojām, cik reizes mūsu ceļi pa šo laiku ir krustojušies un cik reizes mēs viens otram esam blakus kaut kur stāvējuši vai vienaldzīgi pagājuši garām.

Oct. 10th, 2017

es šorīt aizmirsu telefonu mājās. jūtos tā it kā man būtu nocirsta roka.

Oct. 9th, 2017

es jau kaut kad šeit rakstīju stāstu par brīnišķīgu puķi, kuru man pirms desmit gadiem uzdāvināja mārketings un kuru es nevarēju ciest ne acu galā, fikuss kaut kāds debīls, tāds kā krūms, kā koks, lapas bālas, zari sausi, var redzēt, ka mīlestība dāvināšanas etapā izpalikusi. tā nu es, pārbaudot versiju, ka puķe taču jūt, visu šo gadu laikā cītīgi mēģināju viņu nonāvēt ar domu spēku, jo vienkārši nelaistīt likās pārāk nežēlīgi. viņa nīkuļoja, lapas bira, slima paskata kārkls, likās nu jau drīz, pavisam drīz, vēl mazliet palicis.. un tad pēc visu šo gadu uzcītīga eksperimenta mēģināt kādu nonāvēt ar domu spēku, es aizgāju dekrētā savā vietā atstājot cilvēku, kurš visticamāk sadirstu visu, ko arī veiksmīgi bija izdarījis, sākot ar manām orhidejām un beidzot ar kafijas aparātu, monitoru un sulu spiedi, izņemot vienu lietu (man patīk viņu saukt par lietu) - to stulbo nožēlojamo lakstu, kurš ir pārstādīts milzīgā podā, izaudzis divreiz lielāks un sadzinis brangas lapas! visi mani rīti, kad ejot viņam garām es klusām nosaku - labrīt, es tevi nemīlu - ir kaķim zem astes, visi naidīgie acu skatieni un nevērīgā izturēšanās, viss ir jāsāk no gala!

Oct. 6th, 2017

tāpat kā iesēžoties zobārsta krēslā es aizžmiedzu acis un pie sevis skaitu - drusciņ, drusciņ un viss būs labi, viss būs skaisti un nesāpīgi, tāpat mani rīti paiet tramvajā - es sakožu zobus un pie sevis skaitu - drusciņ, drusciņ un es būšu klāt, vairāk patīkamu braucienu, vairāk patīkamu braucienu..
un nepamet sajūta, ka no rīta visa jugla mauc uz imantu, bet imantai jātiek uz juglu.. lai slavēts tramvajs numur 1!

Oct. 4th, 2017

spriežot pēc vecāko bērnu atsauksmēm, attieksmes, uzvedības, atzīmēm, spējām vai jebkura cita parametra izskatās, ka esmu laba, ļoti laba mamma, lai gan arī viņus es atstāju gada vecumā un atgriezos pie darba virpas, tāpēc dažu kolēģu rolleyes un pārmetošie jautājumi, kā tik ātri? žēl nav? kam tu viņu uzgrūdi? uz mani atstāj tikai tik lielu iespaidu kā wtf, jāiet iedzert rīta tēja.. dzerot tēju domāju, kāda būtu normālākā atbilde uz jautājumu - žēl nav?! nu vot jums, kluba biedri, atzīšos, ka nē, nav. bērns smaida no rīta, vakarā, kam viņam mammu, ja viņai ir divas tādas māsas, kas ir daudz interesantākas par mani un vecmāmiņa, kura visu dienu krāmē klucīšus un ripina bumbiņas, nevis tīra māju, mazgā veļu vai stāv pie plīts kā to darīju es. beigas mazliet ož pēc attaisnošanās, varbūt sev, bet es vakar vakarā biju laimīga, laimes līmenis - max!

Sep. 30th, 2017

Gribētu rīt aizbraukt līdz laukiem, ar vīru, tā vienkārši, pa ceļam mašīnā izsmieties, tur nolasīt ābolus un izdzert tēju ar kūciņu, atrādīt bērnu un atgriezties mājās, bez mērķa, bez vēlmes kādu appist, tā viegli un vienkārši, ciemos, bet kā kādreiz teicis kāds gudrs cilvēks - BĻEĢ! Jūtos kā noziedzniece, jo izrādās, ka visas mūsu braukšanas reizes un vīra palīdzēšana vecvecākiem ir tikusi uzskatīta kā mērķtiecīga vēlme gūt labumu tikai sev. Es saprotu ir dažādi cilvēki un dažādi uzskati, bet man tiešām tagad negribas tur vairs braukt, lai kāds atkal kaut ko nepadomātu. Pirms pāris gadiem es jau klausījos šo dziesmu par sevi, ka esmu kopā ar vīru naudas dēļ. Jā, tāds bija mans ahujena viltīgais plāns, naudas dēļ būt kopā, naudas dēļ dzemdēt viņam bērnu un naudas dēļ pavadīt pagaidām laimīgākos gadus mūsu dzīvēs, smalks aprēķins, ibio. Un tagad izrādās man vīrs ir tāds pats aprēķinātājs, cilvēks kurš nekad neko svešu nav ņēmis un kādu apčakarējis tiek pataisīts par baigo apčakarētāju. Dažreiz liekas, ka ir cilvēki, kuriem vienmēr būs pieci, pieci nožēlojami gadi, kad smilšu kastē tu sēdi un tev liekas, ka kāds paskatās uz tavu grābekli, un paskatās tā viltīgi, tā ar nodomu, ļoti ļaunu nodomu!

Sep. 21st, 2017

Kad mēs bijām mazi, mums daudz ko neļāva, mierinājumam lietojot tādas frāzes kā - kad tev būs tik garas bikses kā man, kad tev būs pašam savs dzīvoklis, kad tu pelnīsi.. Tad tik varēsim ņemt dzīvniekus, ēst visādus mēslus un atmiņā paliekošākais par "grīdu un tapetēm". Tas laiks ir pienācis, viss ir sasniegts, bet.. te nu bija - nekādi prieki. Turpinu klausīties pārmetumus, kas un kur nav labi, kas un kur nav kārtībā un tosteris.. tas briesmīgais tosteris, kāpēc ir netīrs tosteris, kāpēc tosteris nav notīrīts, kāpēc viņš ir ielikts plauktā netīrs.. tosteris, tosteris, tosteris.. Svešās mājās svešs tosteris ir ielikts svešā plauktā netīrs, bļe..

January 2018

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba