pljeckas miskaste

Ai tak es gribētu, lai kaut reizi mana māte nebūtu tik debīla un ar viņu varētu normāli parunāt. Kaut reizi viņai neliktos, ka viss griežas ap viņu, ka viss, kas notiek ar citiem cilvēkiem, notiek, lai ieriebtu vai iepriecinātu viņu, ka saule nelec, lai savojātu viņai dienu. Man gribas, lai pēc emocionālas dienas varu ar viņu parunāt, nevis klausīties to teatrālo balsi, kur katrā vardā ir saklausāms pārmetums vai nicinājums. Man gribas, lai viņa normāli paprasa, kā jums gāja, mani bērni, kā pavadījāt tēti, kur izkaisījāt pelnus, vai tagad jūtaties vieglāk?! Man gribas, lai, kad es pasaku, ka viss būs labi, viņa atbildētu - protams, nevis - to tu vēl redzēsi, kā būs. Man gribas justies bēdīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Man gribas, gribas, gribas..
Viņa ir tik emocionāli stulba..