pljeckas miskaste

man bija viens labs stāsts, kuru es negribu laist zūdībā, gribu pēc gadiem viņu lasīt un izsāpēt vēlreiz.
Mans paziņa man uzrakstīja ziņu, ka mana bērna etalons stāvot maximā pie kases aiz stikla. Pie tā pierast nevar. Katru reizi, kad viņa man stāsta, ka kaut ko ir padir..si, vai kās cits kaut ko ir atradis, ko viņa ir padir..si, tā sāpe pakrupē iespiež. Bet šoreiz taču viss bija labi, eatlons bija atrasts, bija tikai jāsavāc. Un tad viņa iznāca no maximas ar etalonu, piezvanīja man un pateica, ka esot somu atstājusi trolejbusā...

Gaidu, kad cilvēki beigs trakot un liks mierā sāli.

Kad rādīja dexteru, mēs ar vīru vēl nebijām pazīstami, bet izradās mums abiem šis seriāls bija dikti gājis pie sirds. Un tagad, kad viņi pēc astoņiem gadiem ir uztaisījuši turpinājumu, mēs to varam romantiski baudīt kopā :)

pljecka nav izšķīdusi, vēl ne..
kad mans bērns šodien raudot watsapā uzrakstīja, ka ejot uz toleti raudāt, jo trenere sacensībās ielikusi 400m skrējienā, pirmais, kas man ienāca prātā bija skumjas par pareizrakstību - uz tualeti, bļ.. ko es vēlāk mēģināju izlabot ar tekstu, cik ļoti es viņu mīlu. bet bija jau par vēlu, jo dabūju noklausīties, ka es mīlot tikai treneri.

Pēc uzvarēta šautriņu mača, čalis savas šautriņas sameta skatītājos, lai faniem arī piemiņa par šo uzvaru.

Ir pagājušas trīs nedēļas, un šodien ir pirmā diena, kad vīram beidzot vairs nav temperatūra. Dikti jau gaidīja, teicās, ka nosvinēs beidzot ar aliņu.

Pa nakti Rīgas satiksmes čaklie rūķi ir tramvajā katrai otrajai vietiņai uzlīmējuši krustiņu. Un cilvēki tiešām ir ļoti apzinīgi un uz krustiņa nesēž, visi stāv kājās viens otram blakus un elpo sejā. Vēl viedajiem laikam bija plāns turēt vaļā visus logus, ja sabiedriskajā būs vismaz 50proc aizpildījums. Gaidu kad tramvajs apstāsies un vadītājs sāks raut vaļā visus logus.

vecajam pēc kovid ballītes sirds sākusi gļukot, bet bērnam vēl viens kontaktiņš skolā.. ballīte ar testiem turpinās..
un mana šodienas varone ir mamma, kas ierosināja visai klasei iet karantīnā, nevis tikai nevakcinētajiem bērniem, lai visi varētu vienādi mācīties attālināti.
nē nu... prīmā :)

arī mūsu mājās ir sākusies covid-ballīte. viens izklaidējas pa gultu ar zālem un tējām, kamēr pārējie mēģina saprast, cik daudz un ko drīkst vai nedrīkst, kad testi un kad atkal testi.

zaudēju savam četrgadniekam dambretē, divreiz.
ja man kaut kas sanāk, tad tie ir bērni. noteikti ne dambrete.

mazohistiski patīkami smeldzīga sajūta

“Ir taču tikai augusts, es nespēju vēl vilkt jaku un zeķubikses (vai kas nu katram tur asociējas ar briesmīgo nāvējošo rudens iestāšanos)” saka man cilvēki ar zilām lūpām un zosādu. “Es saprotu” es saku, bet es meloju.

vai mani skumdina, ka mana skola ir gāzta no troņa pirmo reizi pēdējo 30 gadu laikā?! nē! jo mani bērni mācās otrajā ģimnāzijā.. a ha haha h aha hahaha hahahah

Es, kā īstens renes sporta veidu fans, nespēju slēpt sajūsmu par stirnu buka posmu, kurš piedāvā iespēju uzskriet Siguldas kamaniņu trasē.

man vakar izrāva zobiņu. aizgāju mājās, cēli apgūlos gultā un svinīgi visiem paziņoju, ka man tūlīt izies narkoze, un es locīšos elles mokās.
gulēju gultā, skatījos seriālus, spēlēju spēlītes, visus komandēju un ne sūda nedarīju. parādīju bērniem zobu, ar cerību, ka turpmāk viņi tīrīs arī aizmugurējos zobus ne tikai priekšiņu, bet viņi situāciju nosauca par pretīgu, jo zobs bija milzīgs un ar caurumiņiem abās pusēs. mazākais vispār ieraudzīja zobu, paskatījās uz muti un atleca pāris metrus un manā istabā tā arī vairs neienāca.
kamēr gaidīju agoniju, aizmigu. pa nakti bieži pamodos un konstatēju, ka nekas nesāp. drošībai brokastis izlaidu caur blenderi, bet pusdienās jau cēli cirtu iekšā grūbas ar gaļiņu. vienīgā mana problēma ir tā, ka dēļ biežās mošanās man nereāli nāk miegs, bet darbā jau mierīgi nepagulēsi.
protams, vēl nedaudz 'gaidu' iekaisuma efektus

Mana vecākā meita nupat ir garāka par mani.

..un diena ir izdevusies - Jūras ērgļu ligzdā dzīve sakārtojusies - tēviņš Mildai un cālim atnesis zivi

man patīk, kā mans vidējais bērns saņemas uz svarīgiem mērķiem. raksturs viņai kā akmens, un kad es jau vairs necīnos, bet ļauju visam plūst pa plašo slinkuma un netīrības upi, tad viņa pati izdomā - jā šito es gribu, šito es izdarīšu.

Vakar braucām uz kapiem, novākt ziemas skujas un stirnu kakas. Mamma teica, lai paņemam lāpstu, bet es teicu, ka es kapos nevaru ieiet ar lāpstu, psiholoģiski neiespējami. Tad viņa kaut ko mēģināja rakt ar tukšu saldējuma plastmasas kasti. Bapacis saķertu galvu šito redzot.

ja tie slinkie kolēģi, kas it kā strādā no mājām, atvelkas uz darbu, tad pusi dienas viņi tā pat pavada pīpējot vai sūdzoties par dzīvi citiem mājās strādātājiem, kuri sen nav satikti.
man kovids noriebies ir galvenokārt šo iemeslu dēļ, ka cilvēki ir palikuši slinki īdētāji, kas ne sūda vairs negrib darīt, visus darbus sola izdarīt vēlāk, bet vēlāk viņiem tas piemirstas, un tad sestdienā viņi atceras, ka tieši tobrīd viņiem vajag dzīvībai nepieciešamus failus no mana kompja..

Viss kā pēc grāmatas. Temperatūra, sāp acis, sāp galva, nav spēka. Jaudīga pote.

šodien zvanīju bērna dakterei, ar lūgumu pēc bērna izraksta, ka viņai bija/ir astma. uz ko viņa man atbildēja - ak tad tagad viņai ir astma, tik izdevīgi, tagad tu to varēsi izmantot, lai dabūtu poti.
tas laikam mans karmas trollis, ka toreiz atteicos no tradicionālās medicīnas, no kuras sīkā ar katru mēnesi palika švakāka, un pievērsos augstākiem spēkiem - homeopātijai, kas starp citu astmu piebeidza saknē. Un tagad vēlos potēties ar nez ko pret nez ko un nekādi zāļu novārījumi un cukura bumbiņas mani vairs neinteresē.

Man šodien atnāca īsziņa, ka esot atvērta jauna grupa vakcinācijai - cilvēki, kuri dzīvo ar hroniskiem slimniekiem. Pēc tam uzaicinājums zvanīt un pieteikties.
Nez kurš tad no maniem zirgiem ir tas nelaimīgais hroniķis, bet pēc tam iedomājos, ka vecākā pirms desmit gadiem neveiksmīgi noklepojās un dabūja savā lietā zīmogu - astma. Šis laikam viņai tagad visu mūžu vilksies līdzi.

šodien ar vīru mēģinājām atrast kādu filmu, ko paskatīties. viņš man sauc to un šito, bet es tik raucu degunu. šis saka - sniegbaltīte un mednieks, bet es atceros, ka pirms daudziem gadiem še pat cibā rakstīju atsauksmīti par to sūdu, piedāvāju atrast un izlasīt. kamēr braucu cauri visiem 2012 gada ierakstiem, sajutu vēlmi palasīt visu pārējo arī.
lasīju bērniem viņu izteicienus un izgājienus, kad viņi vēl bija mazi bērndārznieki, viņas tik mīlīgi smējās, ka pat piemirsu, ka viņas tagad ir emocionāli pusaudži. dažādas atsauksmes par teātriem, kino un dažādām dzīves situācijām. dažas smieklīgas, bet visas pārējās briesmīgi naidpilnas, dzīvi un cilvēku nīstošas. nenormālā gaušanās par savu dzīvi, par līdzcilvēku. citu un bijušā vainošana savā neveiksmīgajā dzīvē. katru otro dienu viens un tas pats, beigās jau noriebās lasīt.
..un tad vīrs mani apprecēja. neesmu baigi iemīlējusi visus cilvēkus, bet tikai vienu, un ar to laikam arī pietiek.

- man, lūdzu, sešas tās baltās puķītes.
- uz bērēm ja?
- jā.
- melno lentīti arī?
- nē.
- lūdzu, lai jauka diena.
- paldies, jūsu pieklājība man iecērt nazi vēderā.

Man šovakar mīdīja ar smiltiņu, vienu skaistu baltu apaļu pērļu smiltiņu. Vakariņas ar dāvaniņu.. wiiii...

kāpēc latviešu cilvēks latviešu bodītes vakancei, kurā nav prasīts ne grams svešvalodas, sūta savu cv un pieteikumu angļu valodā?! vai tas ir slinkums tulkot? cv vēl saprotu, bet pieteikumu..

šodien instagramā ltv ziņas ielikuši bildes ar bruņurupucieni Trīni, kurai bijušas veselības problēmas, tāpēc veikta datortomogrāfija, lai varētu zvēram palīdzēt. nākamajā bildē vairāki cilvēki sēž pie datora un pēta kustoni no visiem leņķiem.
to komentāru, kas sākas ar - ei tu dirst, nerakstīju es, bet viņš mani sasildīja.
es astoņas dienas nogulēju agonijā slimnīcā, kamēr pienāca tā diena, kad es gulēju gultā, kratījos no sāpēm, un ārste beidzot mani nolēma aizvest uz datortomogrāfiju. protams, es neesmu nocirsts koks, pazudis kaķis vai bruņurupucis, kas zaudē svaru, bet man šis ir personīgi sāpīgi.

Nevarēju gulēt, smadzenes nespēj atslēgties, visu nakti skatījos TikTok. Un man likās, ka viena aiz sienas arī :)

Pēc slimnīcas baigi novērtēju visu, ap ko mana dzîve griežas. Bet tad nomira bapacis un pēc pāris nedēļām vīra vecmāmiņa. Saprotu dzīves ciklu - piedzimstam, ciešam, nomirstam, bet šodien sapratu, ka lēnām salūztu, iekšā viss ir izmiris. Negribu šomēnes vairs bēres, gribu nākamo gadu, kā jaunu dzīves posmu, kad viss vecais ir palicis pagātnē.

Šodien pasūtījām suši caur Bolt Food no iestādes pāri ielai, pāris metru attālumā. Varētu jau aiziet pakaļ, bet caur Bolt ēdienam 40% atlaide. Piegāde notika ar auto un šoferis mūs nosauca par idiotiem. Pie sevis, klusiņām, bet es zinu, ka nosauca, nevarēja nenosaukt.

skatos, ka interneta veikals maita mana vīra dāvanas piegādi pārcēlis uz 29. datumu un tik turpina sūtīt e-pastus, lai pērku vēl dāvanas, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti visu piegādāšot.

Pusotru mēnesi nebiju skrējusi, lēnām atsāku ar pāris km un šodien beidzot atkal desmitnieks. Sajūsmā lietoju vīnu.

Šodien pārdevām savu brūno žubīti, kuru vīrs sauca par pelēko pasātu. Man vienmēr likās, ka viņai ir dvēsele, es viņu ļoti mīlēju un nekad neuzskatīju, ka viņa ir pelēka, bet gan brūna. Es vienmēr teicu, ka mēs brauksim ar viņu līdz pēdējam, līdz brīdim, kad viņa apstāsies un vairs nepukstēs. Pēdējā laikā viņa vairs neklausīja un mēs atmetām ar roku, bet šodien viņu aizvilka, un es stāvēju slapjām acīm un mēģināju neskatīties. Aizbraucām uz veikalu, lai iepirktu kaut ko dzeramu par godu notikumam, bet žubītes pārdošanas karma bija baigā kuce, un mēs sasitām savu jauno mašīnu.

Vakar skatījos nakts ziņas. Tur rādīja svinīgo pirmo vakcināciju. Tā bija 90gadīga ome, kurai pēc nedēļas paliks 91. Ooo, Bapacim arī tā pat, nodomāju, bet tad apraudājos.

Džimam Morisonam šodien būtu 77. Skaists skaitlis.

šodien viena kolēģe uzdirsa otrai, otra nevarēja to visu noturēt un uzdirsa man.
sēžu un smīnu, nu gan jau viņa jūt, ka debīli sanāca..

Un pēkšņi ataust atmiņā tik daudz foršu lietu. Vakar redzēju reklāmu par “viens pats mājās” un atcerējos, kā viņa mūs bērnībā veda uz kino un planetāriju skatīties “Tomu un džeriju”.

Šodien zvanīju uz slimnīcu, ārste teica, ka mana 90gadīgā vecmuterīte viņai bija teikusi, ka kovida dēļ jau nu gan viņa neaiziešot. Jutos baigi lepna par viņu tajā mirklī.