pljeckas miskaste

Šodien pārdevām savu brūno žubīti, kuru vīrs sauca par pelēko pasātu. Man vienmēr likās, ka viņai ir dvēsele, es viņu ļoti mīlēju un nekad neuzskatīju, ka viņa ir pelēka, bet gan brūna. Es vienmēr teicu, ka mēs brauksim ar viņu līdz pēdējam, līdz brīdim, kad viņa apstāsies un vairs nepukstēs. Pēdējā laikā viņa vairs neklausīja un mēs atmetām ar roku, bet šodien viņu aizvilka, un es stāvēju slapjām acīm un mēģināju neskatīties. Aizbraucām uz veikalu, lai iepirktu kaut ko dzeramu par godu notikumam, bet žubītes pārdošanas karma bija baigā kuce, un mēs sasitām savu jauno mašīnu.