pljeckas miskaste

diena 11
ar ēšanu man sanāca, nekas nesāpēja, temperatūras nav, tā kā ir cerīgi ir cerīgi, ļoti cerīgi.
lai neaizietu bez liekas paīdēšanas, gribēju piebilst, ka sanitāre vakar bija atnākusi kā uz disenīti, tas aromāts, kas bija sagāzts uz viņas miesas, turējās palātā vēl ilgi pēc viņas aiziešanas, būtu vel kas skaists un izsmalcināts, bet te kaut kāds dihlafoss ar cigarešu noti.
vēl es nesaprotu, vai cilveki netīra zobus?! manas kaimiņienes ar to baigi neaizraujas, nu piecu dienu laikā taču gribas izbraukt cauri mutei ar birstīti.

diena 10
vakar visu dienu nebija spēka, jo no rīta man bija svarīgā procedūra, pēc kuras es vēl ilgi veldzējos anestēzijas atslābumā. procedūra bija ok, jo es gulēju, ja neskaita, ka vienā brīdī pamodos, bet pēc tam mani ātri atkal iemidzināja, kad ārsts noteica, ka man taču acis vaļā. pa to laiku kamēr pamodos, dzirdēju te taču nekā nav. un tiešām, pēc procedūras man apstiprināja, ka atkal neko nevarēja atrast, bet tas esot labi, jo problēma ir atrisinājusies pati par sevi. drusku žēl, ka tas prasīja mani badināt 10 dienas, nevis jau pirmajā dienā uztaisīt datoru un otrajā izgriezt, bet nu par šo es negribu daudz domāt.
tātad, šodien ķersimies pie kārtīgas izēšanās, lai pārbaudītu, vai sāpes vairs neatgriezīsies un es varēšu mierīgi doties mājās. aizmirsu pieminēt, ka pamanīju ka kartupeļa klīsteri ir nomainījis nezināmas izcelsmes oranžais klīsteris, kurš varbūt būs arī šodien un es viņu beidzot varēšu nobaudīt. man tagad būs baigā diēta un es vairs nesapņoju par ausmeņa kebabu, bet par vārītiem griķiem ar sviestu un sutinātu vistas fileju. tas būs pirmais, ko pagatavošu, kad būšu mājās.
drīs drīz, es jau jūtu, ka manas dienas šeit drīz beigsies.

diena 9
māsiņa bija superjauka, sanitāre arī.
ēdu ļoti maz.
nekas nesāpēja.

diena 8
rīts sākās ar - "labrīt, prieks tevi redzēt, dzirdēju, ka tev raibi gājis".. ak! mana mīļākā māsiņa no visām septiņām, kas pa šīm dienām bijusi, kura bija pirmajā dienā kad atbraucu. pie sevis nodomāju, ka man gan nav prieks, jo tas nozīmē, ka vēljoprojām esmu šeit, bet pēc brīža jau nopriecājos un sapratu, ka diena būs izdevusies. līdz brīdim, kad ievilkās visriebīgākā sanitāre, kas pa šīm dienām bijusi un nometa uz galda barības kasti. es pateicos, bet viņa neatbildējusi pagriezās un aizgāja. labs ir, lai iet mazgā vecos dupšus.
mana jaunā kolēģe, klusa, mierīga tante, arī pilna ar akmeņiem, bet pati tiek ar sevi galā, dažreiz pasmaida un pasaka kādu teikumu. šī ir vislabākā. pēc iepriekšējās, kura bija pārāk aktīva, man tieši ko tādu tagad vajadzēja.
ar ēšanu man šodien gāja grūti. tā kā es pēc beidzot uzstādītās diagnozes, šim redzu finišu, tad ēšana mani vairs neuztrauc un varu mēģināt dzīvību noturēt uz šķidrām lietām, bet arī no tām man psiholoģiski ir palicis bail. no rīta es atvēru kasti un apraudājos. astoto dienu tas pats ēdiens, no kura man atkal varētu sāpēt vēders. prātīgi izdzēru tumi un aizcirtu kasti. arī pirms pusdienām raudāju, skatos uz kartupeļu klīsteri un asaras birst, nekas tikai pāris reizes nolaizīšu un tad tikai buljonu. mana mēle un garšas kārpas laikam ir komā. man buljons likās tik sātīgs un sāļš kā nekad mūžā. vakariņām es izlūdzos proteīna kokteili, lai man nav jāmoka iekšā putra un tad visu nakti jāraustās. mans iesprūdušais akmens pagaidām ir paklausīgs un pāri man nedara, bet viņam patīk iztrakoties vēlāk vakarā tā ka ballīte vēl varētu būt priekšā.
un pats galvenais notikums, ar ko mani šodien var apsveikt esmu sasniegusi candy crush 7000 līmeni. es zinu esmu slims cilvēks, un man ir akmens, no kā draudzene teica, lai uztaisot smuku kuloniņu, kad dabūšot ārā.

diena 7
pamodos kā vesels cilvēks, nekas nesāp, spēks plūst pa sadurtajām vēnām kā upes pavasarī, saule spīd, viss tik skaisti. iegāju dušā, beidzu smirdēt, dodiet man tikai izrakstu, esmu gatava doties mājās. tad pienāk baisākā dienas daļa - ēšana. brokastis, ir okei ir okei ir okei, viss izturēts, pārējam pie pusdienām - ir okei ir okei, jau stunda ir okei.. un bļēēēē... aiziet atkal. guļu lokos mokos. par šito joku es vēl klāt izpelnījos datortomogrāfiju, nu cerams tā pateiks taisnību.
draudzene čatiņā man uzrakstīja, ka viņai grūti būtu uzsākt diētu, bet ja šādi dzīve piespiežot, tad ir ok.. es lasīju un nesapratu, ko man acis asiņo?! nopietni? nē nu var jau būt, ka es esmu pārāk emocionāla palikusi pēc 14 ripām un 3 sistēmām dienā, bet man tagad ir tīri ok diēta?! lietot tikai šķidro pārtiku un pēc tās vārtīties čokuriņā pa zemi.. ei dirst. blocked.
aizgāja mana otrā kolēģe, baigi skumji bez viņas. nezinu vai man skumji bez viņas, vai bail ko nesīs nākotne blakus gultā, bet vientulību pagaidām es nespēju izbaudīt. paņēm līdzi visu mūs narkatu, tā ka šodied tai būs platis vakars.
darba kolēģi man šodien atsūtīja paciņu, tie gan man ir mīļi, esmu noilgojusies pēc viņiem un darba, ceru, ka pēc šitās slimošanas man vēl tāds būs.
upd. dators parādīja manu diagnozi, urrā visi mani draugi jau lej glāzēs, es no laimes raudu. Un tiku pie savas trešās slimnicas kolēģes, pagaidam izskatās nekaitīga.

diena 6
nav vēl beigusies, bet riskēšu atskaitīties vēsturei un tad ātri aizmigt.
šorīt pamodos kā sadauzīta narkomāne, viss peld, viss sāp, nomierinošie līdzekļi ne sūda nav nomierinoši. tādā stadijā pagāja arī visa diena pārsvarā visu nogulēju. šodien mēģināju atkal ēst, nu cik nu tur ēst, drīzāk kaut ko palaizīt kādas trīs reizes, putriņu un kartupeli, bija ok, rīt pamēģināšu palaizīt vairāk.
ārsti šodien beeeeeidzot piedāvāja kaut kādu vismaz daudz maz ticamu diagnozi, balstoties uz izslēgšanas principu, nu forši, rīt sāks ārstēt, tad redzēsim vai būs trāpījuši uz īsto.
mums visu laiku izlietnē negāja prom ūdens, šodien saņēmāmies drosmi par to pateikt apkopējai, bet viņa mums uzburkšķēja, ka tas jau sen esot un ka viņa nav santehniķis, bet apkopējs. nav problēmu, nodarbojāmies arī drusku ar palātas saimnieciskajiem darbiem, iztīrījām izlietni, rīt to noteikti viņai pieminēsim.
te baigais sanitāru ļembests bija, ka esot kaut kāda palāta, kur dzīvojot jaunie čaļi, nu ta šitā leģenda tagad klīst pa nodaļu, un es pat vienu redzēju. nu ko lai saka bagātie arī raud, jaunie arī guļ veco penžu nodaļās.

diena 5
bija vakar. diena bija laba. tā kā iepriekšējā dienā neko nebiju ēdusi, tad no rīta pamodos kā vesels cilvēks - nekas nesāp, spēka pilna, spogulī arī tāds mīlīgs skats rēgojas. tad ārsts ieteica, man sāk ēst, lai zinām, vai sāpes pēc ēšanas vēl ir aktuālas. brokastis, ok drusku kaut ko jutu, baigi nopriecājos, pusdienas, vispār nekas nesāpēja, ļoti nopriecājos, vakariņas, nu i pizģec atkal sākās. tiku pie pamatīgas buķetes sistēmu un tablešu, bet bija viena tāda ļoti īpaša tabletīte, tāda maza rozā, normāla narkotika, es vēl šobrīd neesmu attapusies no rozā ziloņu peldējuma. īsāk sakot - cik labi sākās, tik sūdīgi beidzās.
mana kolēģe. nu tas ir kaut kas, tie viņas stāsti tik daudz un krāšņi, klausos un domāju, nez cik procenti no tā visa tiešām ir patiesība. viņas mīļākais iestarpinājums uz b burta ir vārds, kuru es nekad vairs nelietošu, jo man šīs dienas ir tik ļoti b-piesātinātas, ka cērt ausīs. vēl esmu sapratusi, ka runājot visu laiku krieviski, arī pie sevis kaut ko domājot esmu pārgājusi uz krievu valodu, un pēc supertabletes jau sāku ar personālu runāt krieviski.
mums ir ārsts tāds jauns džeks, nedaudz nokačājies un mana kolēģe viņam tur drusku piecērt. teica, ka ja viss būšot pēc plāna, man vajadzēšot pamest palātu uz brītiņu. ak vecā izvirtule, nu lai veicas.

diena 4
vakar pa ātru nobeidzu dienas atskaiti, jo vakarā tomēr saņēmos paēst, un pēc tam atkal elles mokas. mana jaunā kolēģe man stāstīja visādus dzīvesstāstus, kamēr es sēdēju uz grīdas un agonēju, viņas plāns bija novērst manas domas no sāpēm, man jau likās, ka tas neizdevās, bet par stāstiem gan es pēc tam visu nakti murgoju. pēc tā visa šorīt pamodos ar kārtīgu temperatūru.
šodien turpināju gaidīt vakardienas apsolītos izmeklējumus un arī sagaidīju, viens labs, par otru arī ārsts ieskrēja iepriecināt, ka labs. nu iepriecināja arī, es vienkārši sastingu, bļ@#$% no kurienes tad tik briesmīgas sāpes, tik sliktas analīzes un temperatūra. viņi meklēšot, pētīšot, skatīšoties. ok, gaidām rītdienu.
mana jaunā kolēģe izrādījās baigā bomba. vakar likās tāds mīlīgs iemiesojums, bet šodien te iet vaļā, tik daudz mātes vārdus sen nebiju dzirdējusi no cilvēka, kas runā pa telefonu. vēl viņa iet čakarēt personālu, ka viņai vajag to un šito. teicu, lai paprasa pie reizes, vai nevar atnest svarus. tad viņa iet, bet es sēžu un klusiņām ķiķinu. un tad viņa atnāk un mēs abas klusiņām ķiķinām. ja man būtu vēljoprojām vecā kolēģe es jau sen būtu aizbēgusi no šejienes.
par raudāšanu es vairs baigi nerakstīju, bet viņa ir, gandrīz katru reizi, kad zvanu vīram videozvanā un mazais bērns bučo telefonu, vai arī vienkārši kaut kad pa dienas vidu sāk asaras birt, tad es pagriežos pret sienu, bet kolēģe ierēc, ka man ir kovids, jo es šņurkājos.

diena 3
katru dienu mainās sanitāres, šitā šorīt bija izmirkusi kaut kādā lētā smaržūdenī tā, ka nosita manas pēdējās maņas.. pie reizes viņa arī nav diez ko jauka un atsaucīga, salīdzinājumā ar tām, kas bija iepriekšējās dienas. viņa mani vairākas reizes jau ir nosaukusi par - šitā jaunā, kas nav diez ko mīlīgi, lai gan droši var saukt mani kā gribi, nu jau man te viss ir dziļi violets.
ir pirmdiena, darba diena, un beidzot atnāca ārsts, teica, lai neko ne ēdu, jo būs pāris izmeklējumi, kuri tā arī nepienāca. nu neko rīt arī ir diena, gaidīsim. jau būs ceturtā diena, bet es vēl sūda neko nezinu.
mana vecā kolēģe, vecā viltniece, šorīt notēloja, ka nevar paēst un sanitāre viņu baroja, laikam pēc tam kāds viņai bija izstāstījis, ka tantuks tīri labi ēd pats un uz pusdienām jau kolēģe vairs nevarēja izlocīties. vispār es sapratu, ka viņa ir diezgan neforša jau tad, kad ierados, jo pirmais, ko viņa man pateica bija - tu staigāt vari? iepriekšējā meitene pirms tevis man loti daudz palīdzēja. nu nez nez, vīrs man diemžēl atsūtīja austiņas. šodien tantuku izrakstīja un tad jau arī te cirks gāja vaļā, matus viņai nepareizi ķemmēja, baigais nešpetnulis izrādījās.
bet man ir jauna kolēģe, baigi normāla. beidzot varu ar kādu parunāt un paķiķināt par visu kas šeit notiek. vispār tas dziedē..
ja man nebeigsies zobu birstei baterija, es kādu brīdi varētu te pat izturēt.

diena 2
paldies dievam, jau iet uz beigām. padjoms bija pussešos - termometrs, zālītes, guļam tālāk. no rīta manai kolēģei (vecais tantuks pamperā, ar kuru dalām palātu) atnesa poļe čudjes kasti (tā mēs iesaucām slimnīcas putuplasta pārtikas kastes ar meiteni, kuru bijām vienā istabiņā dzemdību namā, jo to atverot pārsteigums bija vienmēr) tātad šorīt kolēģei atnesa, bet man ne. sēžu, gaidu, nesaprotu. palika sevis žēl, atkal apraudājos. saņēmos, aizgāju uzprasījos un viss ok, kaut kā biju paskrējusi garām, bet tad es viņu atvēru - un tur, jooooopcik lielāks nekā par kartupeļa klīsteri - auzu putra uz ūdens bāzes un krūzītē auzu tumes ūdens, tāds biezs kā tapešu līme. patiešām, šito varēja arī aizmirst atnest.
pēc tam vēl uznāca pāris sevis žēlošanas momenti, jo atkal ir sākušās sāpes un joprojām nenormāli gribas mājās. un tad jau atkal jāēd.. kamēr es atkal sūcu savu kartupeļa klīsteri, tikmēr kolēģe man pretī močī iekšā pamatīgu sutinātu vistas kāju, kura gardi smaržo pa visu palātu, atkal apraudos, bet saprotu, ka šķidrā pārtika pagaidām ir mans glābiņš. pagājušajā nedēļa ar bērniem saderējām, ka šogad nometīšu līdz gada beigām piecīti, man liekas, ka tas notiks jau šonedēļ :)
vēl es līdz galam nesaprotu, kāpēc šeit podi ir tik augstu, sēdi un kājas nav pie zemes, bet vējā plīvo, galīgi nav ērti.
es šeit bieži iemiegu. šodien mani pamodināja smaka, kolēģes vistas stilbs bija mērojis pilnu apli un gaidīja sanitāru.. ak jā šeit viss ir moderni, ventilācija un tā, logus atvērt nav iespējams, atkal apraudos. guļu un sapņoju par ausmeņa kebabu ar jelapenjo un skrējienu pāris apļus pa rajonu.

diena 1
es turējos līdz pēdējam, jo man jau bija bijusi pieredze ar slimnīcas uzņemšanu nakts vidū, kad tur ir pilns ar smirdīgiem bomžiem, bet divos naktī jau bija tik slikti, ka bija pofig par visu, un slimnīca likās īstā vieta, kur to pārdzīvot. iekrāmēja mani kaut kādā gultā, starp citām gultām, kuras vienu no otras šķir tikai aizkariņš. es uzreiz novērtēju, ka blakus gultām pa apakšu zem aizkariņa var redzēt glītas sieviešu kurpītes un zābaciņus, aleluja būs miers un arī nesmirdēs nekas aiz "sienas". bet mani prieki bija īsi, kad kukū tante pa labi sāka dauzīt aizkaru un mēģināt man ko sabļaut. vēl viņa bļāva uz apkalpojošajiem maļčikiem un pa telefonu, kad viņai kāds zvanīja. beigās visas pasaules ignorēta viņa sāka savā nodabā lupināt un šmakstināt iekšā kaut kādas tabletes, kuru iepakojumus meta zem manas gultas. tad mani izveda koridorī, jo aptrūkās vietas, nu i labi, jo man jau vairs nekas nesāpēja, bija tikai jāsagaida ārsts un jāizlūdzas uz mājām. viņai, paldies dievam, bija cits plāns. kad pēc piecām stundām atnāca manas analīzes, un usg rezultāti, viņa man laipni piedāvāja mājās nebraukt, jo viss ir slikti, nē viss ir ļoti ļoti slikti, kā viņa pati sevi palaboja. kas par nakti!
uzveda uz nodaļu. beidzot dabūju nedaudz pagulēt. un tad nāca pusdienas. jooopcik. man iešķiebta šķidrā diēta, kas mani pat iepriecina, jo jebkurš ēdiens man asociējas ar sāpēm. bet nu šis kartupeļa klīsteris bija kas grandiozs, neticu, ka kaut kas tik pretīgs var būt veselīgs.
covid dēļ es nevaru satikt vīru un bērnus, šī dēļ es ik pa laikam raudu, bet tad mēģinu sevi apmānīt ar domu, ka šis laiks ir domāts man un tikai man, bez pusaudžu problēmām un puzlīšu likšanas brīžos, kad nu galīgi esmu sevi izsmēlusi.
vakarā man tika atsūtītas mantas, tad es jau sajutos kā cilvēks ar svaigu drēbi un televizora opcijām. ja neskaita, ka visu laiku sāp galva, es vienu brīdi pat sajutos laimīga.

Katram cilvēkam, pat vieslielākajam kroplim, manā dzīvē ir bijusi kāda nozīme, piemēram, šovakar es novērtēju to idiņu, kurš man iemācīja mīlēt moku ar pienu.

Pelmenis pierijās, kamēr klimpa parādīja pasaulei vellu. Beigas.

Skatos pa logu un saprotu, ka nekas šodien nav skaistāks par cilvēkiem, kas maratonu izskrien klusiņām savā nodabā virtuāli. Es arī būšu skaista. Un bērniem likšu būt skaistiem.

tik daudz briesmīgo balto miltu izstrādājumu kā šajā pirmajā septembrī es neesmu ēdusi nekad

pašpasludinātais lohs

Es šorīt visur redzu cilvēkus, kas vāc suņu sūdus.

Mēs šodien no MC pasūtījām ar woltu bērnu komplektu. Tā kā tur nav opcija izvēlēties mantu, dikti gaidīju, kādu sūdu būs ielikuši. Bet tur... tik feins sikspārnītis. Nu saprot MC aktualitātes. Wiiiii..

vakar palaidu jociņu kolēģēm, šodien viņš pie manis atgriezās no cita kolēģa.. būs laikam dikti labs bijis :)

Diezgan bēdīgi ir arī tās bērnības bildes fbukā.

Grēta smaidot glauda sikspārni.

vai es kādreiz sūdzējos, vai satraucos? par to, ka atcēlies mans spānijas lidojums, par to, ka es nevaru nopirkt normālus griķus, par to, ka es nevaru nodot asinsanalīzes, par to, ka iespējams aizklopēs dārziņus?? man smaidu izraisīja pat ātrie pie mājas, no kura izkāpa sieviete baltā skafandrā.. bet atcelt stirnu buku - nu tas man ir drusku par smagu ;(

man šodien bez jabkādiem man saprotamiem iemesliem ir skumīgs garastāvoklis, bet tajās skumjās ir baigais miers.. tāda kā samierināšanās un skumju izbaudīšana.

Gavēnis beidzās jau vakar, kad vīrs ieteica uz pusītēm noprovēt siļķu tartaru.
Bija to vērts.

00:02 deklarācija iesniegta

Es sāku apjaust to sajūtu, kad atrodi bērna kabatā cigarešu paciņu. Gribēju likt bērna kurtku mazgāt, bet tur kabatā tukša rolton paciņa. Es sāku raudāt. Nu nav tas stilīgi, un nav tas garšīgi, jopcik sportiste mana, tā kā tāds gopņiks klimpst pa rajonu un grauž to sauso makaronu kluci. Pat garšvielu paciņa tukša. Man tajā brīdī likās, ka esmu viņu zaudējusi..

Viļņā šmigu pēc astoņiem vairs nepārdod.

Atvaļinājums gandrīz beidzies. Spilgtākās emocijas - biju uz kobru un uztaisīju aknu pastēti. Viss, bļ..

Otrajā dienā pamodos arī pusseptiņos, visus sataisīju un izgrūdu pa durvīm. Aizgāju gulēt. Kādas trīs reizes pielādēju veļasmašīnu, aizgāju uz veikalu un uztaisīju vakariņas. Viss.

Pelēkā latvieša atvaļinājuma pirmā diena.
Piecēlos pusseptiņos, aizvedu bērnu uz dārziņu, tad gan vēl drusku pagulēju un sāku berzt dzīvokli, kas paņēma pus dienu. Tad aizvedu bērnu uz sacensībām, kur palika arī otrā dienas puse. Viss.

Es šogad esmu ļoooti daudz strādājusi, un ne velti :)

Mēs ar vīru šodien pirmo reizi bijām kopā uz kino.

Ja bail iet uz kapiem, mirušos vajag sadedzināt un turēt skapī, nevis īdot klīst pa mežu, kur zem katra smilšu kvadrātmetra kāds guļ. Un kāpēc vispār cilvēki izvēlas savu aprakšanu tumšā līķiem pilnā mežā nevis dedzināšanu.

Ziemassvētki.. Wiii mans mīļākais laiks.
Katru gadu es cenšos ar mīlestību lūkoties uz cilvēkiem, kuri ka apdirs..šies skraida pa veikaliem meklējot dāvanas saviem tuvākajiem un tālākajiem, jo tā taču vajag, tā ir pieņemts. Un pēc tam visu decembri populārākais teikums ir par to, cik šis ir finansiāli grūts mēnesis. Pie tiem, kas meklē tuvākajiem, arī es piederu, it sevišķi tagad, kad man ir divas pusaudzes, un tur nu tiešām apdirs..ies, lai atrastu dāmām pa prātam. Pārējiem es dāvanas nepērku, mēs sabrauca ciemos katrs kaut ko samet uz galda, jauki pasēžam un viens otru sirsnīgi aprunājam. Man šis patīk, es bērnu dāvanas nopērku ātri un naudu daudz netērēju, jo man patīk, ka decembris ir skaists mēnesis ar Ziemassvētkiem un daudz brīvdienām un sabeigtu kunģi pēc pamatīgas izēšanās.
Un lūk, tad kādu mārrutku pēc man būtu dārziņā katrai auklitei, audzinātājai, muzikālajai un sportojošajai jāmet dāvanu kartei simts eiro vērtībā?! Pamatojums, protams, ir gaužām vienkāršs - mums jāparāda mūsu pateicība. Oukeij, esmu pateicīga līdz mēnesim un atpakaļ, bet manā gadījumā pateicībai ar dāvanu karšu izmēru nav nekāda sakara. Man nav žēl, bet tas vienkārši iedragātu manu izveidoto brīnišķīgā decembra modeli.

Dievam vecums nav sanācis.

Pēc kārtējā padirstā e-talona, uz bērna jautājumu 'kā man tikt uz treniņu', es nošņukstēju - bļ@#& skrien..

Šodien stundu biju baznīcā, pēc tam stundu skrēju. Mana miesa un gars tagad jūtas zašibis!

Aizvedu bērnus uz nedēļu uz nometni. Bērni priecīgi, māte pārlaimīga, nebūs katru vakaru jāklausās pusaudžu ciešanas, teritorijas dalīšana un "aizveries, pati aizveries"..