pljeckas miskaste

diena 2
paldies dievam, jau iet uz beigām. padjoms bija pussešos - termometrs, zālītes, guļam tālāk. no rīta manai kolēģei (vecais tantuks pamperā, ar kuru dalām palātu) atnesa poļe čudjes kasti (tā mēs iesaucām slimnīcas putuplasta pārtikas kastes ar meiteni, kuru bijām vienā istabiņā dzemdību namā, jo to atverot pārsteigums bija vienmēr) tātad šorīt kolēģei atnesa, bet man ne. sēžu, gaidu, nesaprotu. palika sevis žēl, atkal apraudājos. saņēmos, aizgāju uzprasījos un viss ok, kaut kā biju paskrējusi garām, bet tad es viņu atvēru - un tur, jooooopcik lielāks nekā par kartupeļa klīsteri - auzu putra uz ūdens bāzes un krūzītē auzu tumes ūdens, tāds biezs kā tapešu līme. patiešām, šito varēja arī aizmirst atnest.
pēc tam vēl uznāca pāris sevis žēlošanas momenti, jo atkal ir sākušās sāpes un joprojām nenormāli gribas mājās. un tad jau atkal jāēd.. kamēr es atkal sūcu savu kartupeļa klīsteri, tikmēr kolēģe man pretī močī iekšā pamatīgu sutinātu vistas kāju, kura gardi smaržo pa visu palātu, atkal apraudos, bet saprotu, ka šķidrā pārtika pagaidām ir mans glābiņš. pagājušajā nedēļa ar bērniem saderējām, ka šogad nometīšu līdz gada beigām piecīti, man liekas, ka tas notiks jau šonedēļ :)
vēl es līdz galam nesaprotu, kāpēc šeit podi ir tik augstu, sēdi un kājas nav pie zemes, bet vējā plīvo, galīgi nav ērti.
es šeit bieži iemiegu. šodien mani pamodināja smaka, kolēģes vistas stilbs bija mērojis pilnu apli un gaidīja sanitāru.. ak jā šeit viss ir moderni, ventilācija un tā, logus atvērt nav iespējams, atkal apraudos. guļu un sapņoju par ausmeņa kebabu ar jelapenjo un skrējienu pāris apļus pa rajonu.