pljeckas miskaste

Muterīte vakar man zvana pēc deviņiem, kad man jau sācies miera režīms, un prasa, lai es tur aizeju izmēru kaut kādu bērna jaciņu. Es saku, ka nu baigi nogurusi, nespēju pieslieties, ka ar jaciņu viss būs kārtībā. Tad viņa saka, lai es sabļauju lielo bērnu, lai viņa izmēra. Es saku, ka lielais bērns tikko no treniņa atvilcies, arī noguris - ēd un mācās vienlaicīgi. Nu un tad, protams, es dabūju dzirdēt kādi mēs visi nu tur šausmīgi noguruši, ka nevaram jaciņu izmērīt. Tā vietā, lai teiktu - dir..ā tev to jaciņu, es pieklājīgi atbildēju, ka mēs visu dienu strādājam, mācamies, treniņi n'shit nevis tā kā viņa - visu dienu neko nedara. Un tad.. viņa tik nenormāli apvainojās, jo viņa taču esot pelnījusi atpūsties, par ko man šaubu nav, es jau nepārmetu, ka viņa neko nedara, bet gribu lai viņa no mums atp..šas ar savu jaciņu. Tad es dabūju dzirdēt, ka viņas vecumā es arī atpūtīšoties un neko nedarīšot, par ko arī šaubu nav.
Īsāk - viņa ir pensijā jau daudzus gadus un neko nedara, bet laikam pateikt cilvēkam, ka viņš neko nedara, ir šausmīgi pazemojoši.