grūti teikt, 2 mēnešu ignorēju zvanus un aizdomīgus tekstus, pēc tam sāku atmaigt, bet pēc visa padevos, nenoturēju savu lepno galvu un pašcieņu /jo mani taču vienā jaukā dienā pēkšņi pameta tāpat vien/.. atkal esam kopā, tāda dzīve, un man vienalga ko citi, es gribu dzīvot ar viņu. un neviens neko nesaka un nepārmet, visi klusē un ļauj man izbaudīt savu dzīvu un varbūt arī savu nepareizi pieņemto lēmumu.. labāk es jūtos laimīga periodiski, nekā mocītos bez viņa un nebūtu laimīga nekad.. nu kaut kā tā..