Es cenšos tikt pāri gandrīz vai klajai cūcībai. Kaut gan, droši vien, tā nav nekāda cūcība un tur nav nekā kam jātiek pāri.

Pirms kāda laika piesakās cilvēks pirkt vienu no daudzajām grāmatām.
Niks tāds - bezdzimuma. Puisis izrādās.
Samaksā to, ko es biju prasījis. Vēl atlasa vairākas grāmatas un nopērk.
Skatos vēlāk - ielicis tās pašas grāmatas pa daudz lielāku cenu. Un viņam tūkstošos grāmatas. Un agrāk vai vēlāk katru kādam vajadzēs.
Un lūk es nevaru tikt pāri faktam, ka grāmatas, kas ir nevērtīgas, tiek izliktas par tik lielu cenu.
Pat tas, ka ir cilvēki, kas pārdot nesen pirktās gramatas par augstāku cenu nekā veikalā, nesadusmo vairāk, kā tas.
Un sanāk, ka kādam tas viss ir vajazīgs. Manuprāt, svarīgākais, kas grāmatā ir informacija. Un savukārt informācija agrāk vai vēlāk zaudē savu nozīmi, jo konteksts ir zudis, mainījies. Un nevar būt, ka padomjlaika bērnu grāmatas kādam ir informatīvi svarīgas. Itkā pasaulē nebūtu vērtīgāka informācija. Aktuālāka.
Tātad atliek tikai grāmata kā lieta. Un tam, tam, ka grāmata ir tikai lieta, un ka kāds ar šo lietu bīdīšanu nopietni ņemās, es nevaru tikt pāri.
Man labāk patīk cilvēki, kuri nopērk grāmatu, lai izlasītu, nevis lai pārdotu tālāk pa dārgāku naudu.