dzīvoju kaut kur tālu. bez pastniekiem un telefonlīnijām.
vienīgi jums sevi ierakstu, bet neko slepenu. mani tāpat kā čekas maisus - tik pēc gadiem, kādā arhīvā. "slepens! konfidenciāls!" - saka mans parlaments. savādāk nevar - sagraus un iznīcinās.
ir zināma tikai aptuvena mana atrašanās vieta. sirds ģeogrāfija šeit sveša. nav jau tā, ka ceļi uz metropoli nav būvēti, celti.
es vienreiz šķiet biju tur, kur dzīve pāri malām, kur to pēta vai vienkārši kā siltu šalli nēsā, kur ar to eksperimentē, kur to dekorē kruzuļiem un cakām, kur to krāj albumos, avīzēs, pagultēs, pudelēs, kur no dzīves ceriņi un ievas zied, zvaigznes un āboli krīt, sniegputeņi un dienas iet, kur viss vienmēr sākās no jauna - šķiet, varbūt esmu nonācis tūristu izklaidei paredzētā vietā? izskatijās autentiski un neviens maksu neprasija. noslēpumaina vieta - es nevaru tik skaļi. nemāku.
autobusus uz ceļa vairs neredz, tikai pienenes.
mani pētnieki neguļ, raksta lūgumus iet pētīt, slepeni pēta ar risku tikt sodītiem. bet nu gan tas parlaments! nestrādā vēlētāju labā, acīmredzot oligarhu varā. izskaudīšu tos oligarhus sevī.
nu lūk tāds es noslepenots un sirds kartē neatklāts.