|
[10. Jun 2017|11:14] |
es pārtraucu gatavot brokastu maizīti, lai uzdotu jums, dārgie lasītāji, šādu jautājumu. Ziniet kā ir kad jūs esat izšķīrušies ar kādu cilvēku un jau normāli, varētu teikt, ka esat tikuši galā ar šīm nepatīkami traumatiskajām emocijām, jau laiciņš ir pagājis, bet tad pēk'šņi jūs pārņem dziļas ilgas pēc šī cilvēka ar kuru jums ir bijis kopā labi. Mans jautājums ir šāds - kāds ir adekvāts veids kā dīlot ar šīm emocijām? Skaidrs, ka parastākā atbilde būtu - sažmiedz zobus un cieties, bet vai patiešām nav nekāds cits veids, kā sadzīvot ar šādām rētu atplīšanām? Es neznu, es nevaru neko citu izdomāt kā tikai sažmiedz zobus un norij krupi. Vai jums ir kādi ieteikumi? |
|
|
Comments: |
es domāju, ka ir labi palikt draugiem un vnk pavadīt laiku kopā.
From: | nulle |
Date: | 10. Jūnijs 2017 - 11:33 |
---|
| | | (Link) |
|
Izraudāties.
jārij tas krupis un viss. un tad jāgaida, kad tas krupis pa otru galu iznāks ārā. ar laiku.
varbūt šodien arī tāda diena. globālā veidolā ar tiem krupjiem.
man šķiet ,ka mūzika papildus var stimulēt tās smadzeņu daļas un emocijas. arī meklēju veidu kā šo dienu ātrāk pavadīt, jo šī laikam ir tā krupju diena.
| From: | jim |
Date: | 10. Jūnijs 2017 - 12:16 |
---|
| | | (Link) |
|
vajag uztvert to kā piepešu craving, kad jau labu laiku atmesta smēķēšana. jāatgādina sev, ka tikai mazliet jāpaciešas un šitais drīz pāries.
Nogaidi līdz naktij - kādiem 1-2 am. Tad sāc sūtīt vairākas īsziņas pēc kārtas. Bet noteikti iekļauj tajos tekstos arī drukas kļūdas. Trust me, works every time.
Proti, nākamajā rītā tev par savu darbību būs tik ļoti kauns, ka šīs emocijas pārmāks iepriekšējās, un tu čista vairs par to cilvēki nevarēsi padomāt kaut kādu nostalģisku ilgu kontekstā, bet tikai neērtuma izjūtas kontekstā. Līdz ar to negribēsi ne satikt, ne skatīties FB profilu, ne vecās fočenes, neko. Un viss atkal būs legit.
Another great advice from Dr.Psych. Decembris.
Labs padoms, bet to ir grūti saukt par adekvātu reakciju
Šis ir absolutely ze best, man arī parasti strādā. Es gan šitā tam apzināti nebiju piegājusi, vnk biju lose un nenoturējos kko uzdrukāt viņam, bet kauns/vaina/losiskuma sajūta ir tik afigenna, ka visu nomāc.
Nevajag neko žmiegt un rīt, vienkārši vērot, kā skumjas plūst caur tevi kā ūdens.
Un taisīt no viņām mūziku | |