Nāc tu tāds, tikai šortos pa meža celiņu, korintes saēdies no jūras uz māju. Pirksti koriņšu zilgani, apkārt zaļš mežs un viss tāds vasarīgs. Un tad vien kļūmīgs solis, čība aizķeras aiz kaut kādas saknes - un bladāc! Guli kaut kur meža vidū, spļauj asiņainas siekalas un domā - a nafig celties? Varbūt novelties sāņus no taciņas un klusām nosprāgt... Jo pisiens pa pakrūti un zodu ir gana stiprs, lai būtu sāpīgi un demotivējoši. Fuck you , realitāte.