| Iedomājies, ka esi vecās raktuvēs ar tūristu grupu. Sliedes, pustumsa, ejas - Indiana Džonsu tak visi skatījušies. Bišķi pagājis uz priekšu pamani, ka pa sliedēm uz tavu pusi nesas vagonete, piekrauta akmeņiem. Tu vari paiet malā. Bet aiz tevis ir sliežu sazarojums - vienā ejā stāv pieci cilvēki, otrā - viens vīrietis. Blakus pārmija - ja pārslēgsi - vagonete ietrieksies vīrietī. Ja nedarīsi neko - tajā ļaužu grupiņā no pieciem cilvēkiem (un visticamāk visus sašķaidīs). Ko darīsi? |
OK, cita atbilde - es pārkodīšu sliedes, ar acī iebūvētu plazmas lielgabalu anihilēšu vagoniņu, no krūtīm izraušu savu liesmojošo sirdi un visus izvedīšu laukā saulē, skanēs līksma mūzika un es, viss tāds bez zobiem un motora, varonīgi atvairīšu pēdējo ūdens glāzi, teikdams, ak, ko nu man, re, kur vecenīte ar spieķīti steberē, tai laikam vairāk gribas, galvenais, ka jūs esat dzīvi, sveiki un veseli, jo nav nekā vērtīgāka par jums, mani dārgie, zelta vienīgie līdzcilvēki, un tad es atliekšos un mani izkaisīs kosmosā, lai varu atvairīt meteorus un ozona slānī caurumu piesegt.