atbraucu uz Latviju uzspēlēt tenisu un pastaigāt pa mežu, so far so good
lai arī manā klātbūtnē vairāk netiek uzstājīgi smiets par geju jokiem un paplašinātajā famīlījā vīriešu pārstāvji atraduši mazāk aizskarošu veidu kā ironizēt par manu ārzemniecību ('nu jūs tur, liberasti'), tomēr neapzinātajā galā izsprūk plebeju pērles, ausis deg:
man prasa vai var mani var sveikt ar precībām, uz ko es pieklājīgi atbildu, ka nu gluži nē, paskaidroju, pieklājīji neizaicinošā tonī, kas ir oficiāla partnerība, mēģinu paplašināt stāstījumu, uzklausu šo to un mazliet paplašinu savu skaidrojumu, ka sajūta nav savādāka kā 'pirms un pēc' un taujāju vai jautātājiem ir bijusi atšķirīga sajūta 'pirms un pēc'. tiek secināts, ka īsti nav, bet nu, ka dzīvē ir gan piemēri, kad atšķirība ir jūtama. jautāju, kādi piemēri?
"Nu tur apprecās, pirms precībām sieviete glīta un kopj sevi, bet kā apprecās, tā izlaižas" pēc tam gan tiek ātri, pusklusi piebilsts, ka otrādāk jau arī mēdz būt, BET


es jau iekšēji esmu paspējusi sacepties par to, ka visiem klātesošajiem šis liekas pilnīgi normāls kā nosauktais pirmais piemērs.
ka, šo saka vīrietis, ko varētu raksturot kā pāķi vai lauķi.
ka ārišķība un veidols vai tā uzturēšana ir vispār cienīgs piemērs kā kaut kas kas raksturotu attiecību kvalitāti kaut vienā jēdzīgā veidā.
un, ka es nezinu, vai man būtu jāmēģina sevi iekšēji nomierināt pie katra šāda veida trigera un uz šo mierīgi noskatīties un samierināties
jo es jau, protams, vairāk nemēģināšu šo kaut kādā veidā mainīt.