laikam tas atkarājās no viņu intonācijas, sejas izteiksmes, apstākļiem, kuros TAS notiek, bet 98% gadījumu (nē, protams, tas nenotiek ahujenna bieži, es necenšos būt pretencioza, pasarg dies), kad puiši balsī atzīstās man mīlestībā, tas mani saskumdina. atslēga slēpjas tajā pašā aktā, ne jau faktā. neesmu jau duma, lai to nejustu vai neredzētu.
es, protams, esmu domājusi par to, ka man, kaut kas ar galvu nav kārtībā. kaut kur pakausī kaut kādas indiāņu (?) teikas galvā sarosās, kur, ja ko pasaka balsī, tad tas pazūd/izkūp (bet esmu pārāk liela, lai to lietotu kā pamatotu argumentu).
sajūta, ka man tagad kaut kas ir jādara pretī? ka man tagad ir kaut kādi pienākumi? kas tagad notiks? no manis kaut ko gaida?
- šitie zvēri sāk blandīties pa galvu un vajāt manu sirdsapziņu, jo es taču sen nespēlēju 'tu - man, es tev' spēlītes. mīlestībā ir tik plaša un visaptveroša, ka mēģināt viņu kau tkā ierāmēt kaut vai drusku, mana interese zūd