nu lūk es atradu savu ideālo meditāciju - lasīju zāļu tējas, vispirms iekāros lielajos liepuziedu stropos un starp bitēm sapņaini zummzēju līdzi, bridu arī gumijniekos pa grāvjiem un slapstījos starp vīgriežiem, tad sēdējo pierāvis ceļus pie sejas, piekusis no dienas karstuma, pļavā. nevareju saprast kur dzīvo mana ideālā dzīve. tajā brīdī jau nu pavisam nevarēja saprast.
gribējās tomēr arī spānijas. atceros, kad aizbraucām no barselonas ar nakts vilcienu uz madridi, pamodos, kad svīda gaismiņa ar briesmīgu tukšumu sevī, kaut gan visi atvadījāmies ar smiekliem un tīri tādi laimīgi.
ar to jau arī nepietiek, šķiet no baigās filozofēšanas piekusuma, vakar aizmigu un apdedzināju saulītē dibenu, taga visiem varēšu stāstīt, ka iesēdos skudru pūznī.
tā jau ir kā saka - plika dirsa briesmās