"Labrīt! Kā jūties jaunava, savā bērnības zemē?"
Tur. Uz turieni.
Miglas pienā slīkst domīgi siena zārdi, piena migla aizlej ceļa posmus un lielā ātrumā es glaudīju miglas smaržu.
Daugava ir noslīdējusi no saviem augstumiem, atklājot smilšainus krastus, ar ūdeni gludinātus celmus, salu kuprās muguriņas.
Varu pastāstīt, kā pāri Dzelzs tiltam braucot, saulrieta pēdējās atblāzmās, ūdens ir mīksti rožainā krāsā ar vaniļas mērcēm, vientuļš laivinieks vienkocī maisa, manām acīm saldo ēdienu..
Varu pastāstīt kā brūnas zirgu muguras miglā, atslābušām ausīm, ar astēm lēni maisa miglu.

mans bioloģiskais pulkstenis tur neļauj pamosties vēlāk par 6.
vēlreiz, lai es vēlreiz atvadītos un aukstā, lietainā rītā lēni un domīgi izietu ārā un izietu garām savai bērnības zemei.
Manai bērnības zemei.
"Dīķīšiem"