Prātojot par to, cik silti es eju pa Latvijas ielām un cik salīdzinoši vēsi es gāju pa Marokas ielām, prātā nāk smaidības mazajiem bērniem, par kuriem es smaidu. Un veciem cilvēkiem un mūždien aizņemtajiem snobiem, dīvaiņiem un parasteņiem.
Un cik salīdzinoši grūti nācās uzsmaidīt gandrīz katram pretimnācējam, kurš mētājās ar franču un angļu valodas pamatfrāžu zināšanām,dažiem komplimentiem, uzaicinājumiem. Un ar katru runāt nemaz nebija iespējams.