Es gribēju būt modele. Staigāt pa mēli. Visus tos jaunos tērpus. Tās lidojošās idejas uz sevis vispirms. Skatījos visus Defile raidījumus. Un tēvam vakaros neļāvu skatīties filmas, jo gribēju Defile redzēt. Visa modes elite.
Un tad vilku no skapjiem ārā vecos mammas zābakus un drēbes. Un šuvu tur cakas klāt. Un visādi citādi darījos. Un gāju tāda uz skolu. Vai ciemata veikalu. Un viņi mani nesaprata. Teica, ka dīvaina viņiem tā meita. Pavisam. Un skolas biedrenes ar mani nerunāja. Tikai viena. Pārējās smējās. Un zēni apsaukājās.
Un viņi visi mēģiņāja mani tajos rāmīšos dabūt iekšā. Un tik šāva ar bultām manām lidojošajām domām. Un apgrieza spārnus. Un meta ar akmeņiem.Bļin. Un es pat nepamanīju, kā viņi viņas nogalināja.

Un tagad. Tagad atrodu fosilijas. Un mēģinu radīt klonu. Un no rāmīšiem mēģinu tikt ārā. Par šauru man tur.

Un tagad viņi visi man saka - pārstāj mīlēt. Nemīli. Ienīsti. Aizmirsti.

Bet es vairs cilvēkiem neticu. Daru pa savam. Jo cilvēki manus putnus nosita. Nogalināja. Kāpēc lai es viņiem tagad ticētu?